(Nobeigums)
Kad vēlāk abas atgriežas virtuvē, lielais pankūku kalns ir pazudis, bet bērni, iekārtojušies istabā pie lielā galda, aizrāvušies ar zīmēšanu. Nospriedušas, ka nu gan abiem izēdājiem pankūku pietiks ilgam laikam, viņas smiedamās atvadās.
Tomēr arī nākamais rīts sākās ar Laura lūgumu pēc pankūkām. Mazliet izbrīnīta, Mārīte apsolās pusdienām pāris pannas izcept.
Laikam jau puikas aktīvā līdzdalība olu padošanā, miltu un cukura karošu skaitīšanā un piebēršanā un vēlreiz olu padošanā, kā arī lielā ēstgriba ir pie vainas tam, ka mīklas sanāk krietni par daudz – nu gandrīz stundu nākas stāvēt pie karstās plīts, kamēr mīklas bļoda ir tukša.
– Kas to visu apēdīs? – pie sevis klusībā pukojas Mārīte, bet Laurim bilst: – Būs tev jāskrien pie kaimiņiem un uz pankūku ēšanu jāaicina Vitiņa.
– Vitiņa negribēs. Viņa vakar pārēdās, – Lauris domīgi nosaka.
– Un kā tad tu?
– Es nē, es nepārēdos, – viņš lēnīgi nosaka un turpina vērot, kā uz lēzenā šķīvja pamazām ceļas milzīgais pankūku tornis.
– Man gan izskatās, ka tev tās pankūkas nemaz tik ļoti negribas… – pavērojusi mazdēlu, bilst Mārīte.
– Gribas, gribas, – prātīgi nosaka puika.
Beidzot pienāk brīdis, kad visai apjomīgā pankūku kaudze tiek svinīgi iestumta galda vidū un blakus nolikta vakar aizsāktā ievārījuma burka.
– Ēd nu, – mudina ome, bet pati steidz nokopt liekos traukus.
Pievilcis lielo šķīvi sev tuvāk, Lauris labu brīdi kaut ko purpina pie sevis un tad lepni paziņo:
– Piecdesmit astoņas pankūkas. Vakar nepaspēju saskaitīt, jo Vitiņa apēda divdesmit divas. Viņa gribēja apēst visas, lai man nebūtu ko skaitīt, bet tad viņai palika slikta dūša un mēs aizgājām no galda.
Pateicis savu sakāmo, puika nošļūc no krēsla un, skaļi saukdams: – Es saskaitīju – piecdesmit astoņas pankūkas! – izskrien pagalmā.
– Bet kā tad pusdienas? Tu taču tik ļoti gribēji pankūkas!
– Es jau nemaz negribēju tās ēst. Tikai saskaitīt! – Lauris palēkdamies aiztrauc uz malkas šķūnīti. – Es tev, ome, labāk atnesīšu desmit pagalītes.
Un, skaļi saukdams „piecdesmit astoņas!”, viņš pazūd šķūnīša durvīs.
– Ah, to trako skaitīšanu! – nopūšas Mārīte un skumji lūkojas uz gana augsto pankūku kalnu. – Būtu labāk gleznojis…
