Šodien vārdadienu Latvijā svin 2618 Voldemāri
Sporta skolotājam Voldemāram Mezītim, kurš strādā Ozolkalna pamatskolā, Gulbenes 2.vidusskolā un Sporta skolā, vienmēr izdodas rast labu kontaktu ar audzēkņiem. Viņš uzskata, ka galvenais ir pieņemt katru bērnu tādu, kāds viņš ir.
Vārdu Voldemārs savam dēlam devusi mamma. Voldemārs uzskata, ka visiem 12 bērniem vecāki izraudzījušies latviskus vārdus, lai varētu gan Jāņus svinēt, gan pēc Andra dienas par gaidāmo ziemu spriest.
“Atceros, ka skolas un studiju gados mani mēdza saukt par Voldiņu, jo laikam pats pēc rakstura arī esmu pozitīvs un labsirdīgs. 2.vidusskolā bērni mani sauc nevis par sporta skolotāju, bet par treneri. Neiebilstu, ka skolēni mani sauc tikai vārdā. Ja “labdien” vietā pasaka “čau”, es arī atbildu tāpat, bet vienmēr ievēroju robežu starp šo familiāro sveicienu un darbu nodarbību laikā. Sveiciens “čau” nekādas atlaides nevienam nedod,” saka Voldemārs.
Šodien gaviļnieku apciemos radinieki. Voldemārs būs iekūris pirti, raisīsies sarunas un skanēs smiekli. Neizpaliks arī dāvanas, bet tās katrā ziņā būs salīdzinoši mazākas nekā dzimšanas dienā. “Ja kāds vārdadienā atceras apsveikt – paldies! Ja piemirst, arī nekas. Lielāka nozīme jau ir dzimšanas dienām, kāzu gadadienai un tamlīdzīgi,” uzskata vīrietis.
Rod abpusēju sapratni
2.vidusskolā Voldemārs vada sporta nodarbības arī pirmklasniekiem. Tā ir iespējams izsekot, kā ar katru gadu attīstās bērnu sportiskās prasmes.
“Nav jau viegli, īpaši tad, kad zālē sporta nodarbības notiek gan pirmklasniekiem, gan vecāko klašu skolēniem. Tad varu runāt, cik gribu, mazajiem visiem galvas pavērstas lielo virzienā,” smaida Voldemārs.
30 darba gados viņš pārliecinājies, ka ne vienmēr pieaugušajam jābūt pārākam par bērnu. Ir jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu. Ozolkalna pamatskolā Voldemārs ir 8.klases audzinātājs. Ja rodas kāda ne tik patīkama situācija, viņš to nekavējoties izrunā ar vaininieka vecākiem.
“Ar mani skolā arī savulaik cīnījās, tāpēc saprotu bērnus,” saka skolotājs.
Novērtē centību
Voldemārs uzskata, ka visi nevar būt labi sportisti, bet viņš vienmēr novērtē centību. Priecājos, redzot, cik labi skolēnam, kas pirms tam nav slēpojis astoņus gadus, padodas šī sportiskā aktivitāte. Labprāt tiekos ar saviem bijušajiem audzēkņiem, starp kuriem daudz ir labu sportisti. Viņu panākumi dod gandarījumu arī man. Patīkami, ka jaunieši pēc skolas beigšanas, satiekoties uz ielas, nepaiet man garām, pagriežot galvu uz otru pusi,” atzīst Voldemārs.
