Demokrātiskās valstīs ir pieņemti dažādi likumi, kas nepieciešami, lai valstī un iedzīvotāju starpā uzturētu kaut kādu noteiktu kārtību, un nepieļautu linča tiesu.
Nevienu negribu aicināt atbalstīt linča tiesu, bet tikai vēlos izteikt savas pārdomas par suņuku, kuram kāds pagaidām vēl nenoskaidrots neģēlis vai neģēļi aizsēja purniņu tā, ka tas daļēji pat atmira. Šī notikumus ir sašūmējis sabiedrību, kura nespēj būt vienaldzīga, tāpēc gan savas pārdomas, gan rīcību, kas būtu jāizdara ar konkrēto neģēli, skaļi un atklāti pauž ne tikai savstarpēji komunicējot darbā, uz ielas, satiekoties ar radiem, draugiem un paziņām, bet arī virtuālajā pasaulē. Sabiedrība nereaģē vienaldzīgi, uzzinot par cietsirdību, agresiju, nežēlību un necilvēcību attiecībās.
Es neesmu no tiem, kas atbalsta nolinčošanu, bet ir gadījumi, kad, šķiet, tas tomēr būtu labākais veids, kā sodīt varmāku, nevis likt cietumā, kur viņš ir jāuztur par nodokļu maksātāju naudu. Vai publiska nolinčošana liktu aizdomāties citiem, kam prātā nežēlības apliecinājumi pret vājākiem? Vai linča tiesa mazinātu nežēlības upuru skaitu? Iespējams. Protams, linča tiesa – tas būtu cilvēktiesību pārkāpums. Bet vai varmāka drīkst runāt par savām cilvēktiesībām?
Zaudēt cilvēcīgu attieksmi pret vājāko, neaizsargātāko, apzināti nodarīt ļaunu. Tas ir nepieņemami. Ja šādi var izrīkoties pret dzīvnieku, tad arī pret cilvēkiem var.
Agrāk vai vēlāk, bet katram tiek pēc nopelniem. Es tam ticu. Es ticu, ka eksistē tā saucamais “bumeranga efekts”, kad viss sliktais, ko nodari kādam citam, nāk atpakaļ.
