Vēja dzītās sniegpārslas pa brīdim iesitas arī nelielā mājokļa logos, aiz kuriem kamīnā kuras uguns, piepildot telpas ar patīkamu siltumu. Visapkārt valda klusa un mierīga mīlestība, kurā aug šāgada pirmais piedzimušais Gulbenes novada bērniņš Madara Maka, kas nākamā gada 3.janvārī svinēs savu pirmā gada dzimšanas dienu. Pie meitenītes vecākiem Ineses Miuriņas un Kaspara Maka, kuri jau divus gadus dzīvo Gulbenē pašu izremontētā mājā, kas atrodas Stacijas ielā 5, ciemojāmies Ziemassvētku priekšvakarā.
Inese paņem klēpī meitiņu, ērtāk iekārtojas atpūtas krēslā, bet Kaspars steidz sarūpēt karstu tēju. “Šis gads atšķirībā no visiem iepriekšējiem man ir pagājis ļoti ātri, jo visas dienas un naktis ir pakārtotas mazulītes vēlmēm.
Pirmajā mēnesī pieradām viena pie otras, kā arī pie negulētajām naktīm. Arī tagad Madariņai naktīs ir trausls miedziņš, jo gribas, lai mamma paņem viņu blakām lielajā gultā. Lai pati varētu pagulēt, neliedzu meitiņai šo prieku, kas nu jau pārvērties par iegribu,” stāsta Inese. Ka tas tiešām ir tā, skaļi apliecina arī pati mazā vaininiece sev vien saprotamā valodā.
Inese un Kaspars iepazinušies Madonā. “Es tur kādu laiku dzīvoju, bet tad izlēmu atgriezties Gulbenē, un aicināju Inesi sev līdzi. Inese nenoliedz, ka par sev tuvāko pilsētu uzskatījusi Madonu, tāpēc nenācies viegli pierast pie Gulbenes. “Tagad jau paziņas saka, ka esmu sākusi runāt gulbeniski,” viņa smejas. Kopā abi ir jau astoto gadu. Kopīgi pieņemts lēmums dzīvokli nomainīt pašiem pret savu māju, kas atrodas tā sauktajos “aizkapos” un vēl jāiekārto līdz galam. “Te ir klusi un mierīgi. Ja gribam pabūt īstos laukos, tad braucam uz Liteni ciemos pie mana brāļa un vecākiem. Arī Ziemassvētku vakarā būsim visi kopā, jo man tas ir vienīgais brīvais vakars, kad nav jābrauc spēlēt ballē. Pagaidām mums vēl nav īpašu Ziemassvētku tradīciju, bet tāpat kā visi dalīsim dāvanas, dedzināsim svecītes, varbūt arī padziedāsim. Galvenais, ka meitiņai šie būs pirmie Ziemassvētki,” saka Kaspars.
Inese un Kaspars atzīst, ka kopš šā gada 3.janvāra viņu dzīves centrs ir Madara. “Ja kādreiz savu laiku plānojām tikai sev diviem, tad tagad visu esam pakārtojuši tikai meitiņai. Kamēr viņa guļ, arī es pati varu atpūsties vai paveikt iekavētos mājas darbus, jo ar katru nedēļu un mēnesi Madariņa apgūst arvien jaunas prasmes,” stāsta Inese. Sākumā viņa jutusies nedroši, proti, kā spēs tikt ar visu galā, vai pietiks zināšanu, tomēr ātri vien pārliecinājusies, ka līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē, piedzimst arī visas vajadzīgās zināšanas. “Madara pati visu pasaka priekšā. Ja gribas ēst, tad ir jāpabaro, ja nākt miegs, tad jānoliek gulēt. Katrai dienai ir noteikts ritms. Ja arī kādā jautājumā pietrūkst padoma, atliek “ieiet” internetā un rast vajadzīgo atbildi,” smejas Inese. Labus ieteikumus bērna audzināšanā varot gūt, lasot žurnālu “Mans Mazais”. Ja savulaik Inese un Kapars iegādājušies žurnālu “Privātā Dzīve”, tad nu jau gadu to nomainījis “Mans Mazais”. Padomu neliedzot arī vecvecāki.
Kamēr vecāki stāsta par gadu, kam dienas iztek kā smiltis caur pirkstiem, Madara cītīgi aplūko modes katalogu, kas, izrādās, esot viņas iecienīta rotaļlieta. Sejā viena grimase nomaina otru. Viens mirklis un tiek izrauta kārtējā lapa. “Mēs savā bērnībā rotaļājāmies ar koka klucīšiem, bet Madara – ar klēpjdatoru un modes katalogiem,” smejas Kaspars, norādot uz mīkstajām rotaļlietām, starp kurām vieta arī datoram, kas, tiesa, vairs nedarbojas. “Meitiņa ir ne tikai aktīva, bet arī apdomīga. Pagaidām viņa vēl nav sākusi spert pirmos patstāvīgos soļus, bet tad, ja gribas piecelties kājās, viņa neriskē, bet vispirms visu apskata un novērtē,” novērojis Kaspars. Savukārt Inese piebilst, ka šā gada laikā pati esot iemācījusies būt pacietīga, lai gan, nenoliedzami, bijuši brīži, kad tā vien gribējies sadusmoties. Īpaši tad, kad Madara uz rokām aijāta aizmieg, bet ielikta gultiņā – atkal ir augšā. Inesei un Kasparam ir daudz draugu, kurus viņi apciemo visi trīs. “Tas, ka ģimenē ir mazs bērns, nenozīmē, ka abiem vecākiem jāsēž tikai mājās. Madariņa mums jau ir sabiedriska. Īpaši viņai patīk par viņu vecāki bērni. Tad sākas tāda jautrība! Šādā vecumā bērns ir jāņem līdzi, lai viņš pierod pie cilvēkiem un nebaidās,” bilst Kaspars. Tikai tad, kad kāds sākot skaļi smieties, meitenīte šiem smiekliem protestējot ar tikpat skaļu raudāšanu.
Abi vecāki pārliecinājušies, ka meitiņai ļoti patīk mūzika. Kā gan citādāk, ja Inese mūzikas skolā savulaik ir apguvusi flautas spēli, bet Kaspars joprojām turpina muzicēt ballēs un dažādos citos saviesīgos pasākumos. Daudzi viņu atceras arī kā grupas “Forte” dalībnieku. “DVD aparātā ir ielādētas dažādas bērnu dziesmiņas. Madara jau ielāgojusi, kura poga jānospiež, lai tās sāktu skanēt. Tad viņa savā nodabā paklausās un sāk šūpoties it kā dejotu. Ja gribas, lai uz brīdi mājās būtu miers, atliek tikai atskaņot šīs dziesmas,” stāsta Kaspars. Arī viņš pats retu reizi mājās uzspēlējot sintezatoru, kā arī, meitu midzinot, dungojot kaut ko nenoteiktu. Inese savukārt, meitas miedziņu piesaukdama, vairākkārt dzied visiem zināmo šūpļadziesmu par lāča bērniem. “Es ļoti gribētu, lai tad, kad Madara būs paaugusies, viņa arī skaisti dziedātu. Arī mūzikas skolā būs jāmācās. Vēl ir pāragri domāt, kāda mūzikas instrumenta spēli viņa varētu apgūt, bet kāpēc lai tās nebūtu klavieres?” prāto Kaspars. Viņš nolēmis meitai uzrakstīt pats savu šūpļa dziesmu, kā arī muzikālu veltījumu dzimšanas dienā. Šī klusā apņemšanās jāpiepilda tāpēc vien, ka pirmais vārds Madariņai bijis “tētis”.
“Līdz ar meitiņas nākšanu pasaulē radikāli ir mainījušies mani uzskati par dzīvi un notikumiem. Jūtos daudz, daudz atbildīgāks par visu. Ir radies pavisam cits stimuls strādāt, neskaitot ne dienas, ne nakts stundas, lai manām mīļajām meitenēm būtu labi. Nevienu darbu vairs nedaru piespiedu kārtā. Es pat nedomāju par to, ka valstī ir krīze, ka par to tiek runāts ik stundu. Mēs dzīvojam. Viss ir kārtībā,” saka Kaspars. Daudz laika viņš atvēl arī mūzikas ierakstu veidošanai. Pēc palīdzības un lietišķa padoma pie Kaspara brauc arī mūziķi no Igaunijas. Arī viņš pats vairākkārt ir devies uz Igauniju.Kaspars novērojis, ka daudzviet arī kultūras un tautas namos pasākumu kļuvis pat salīdzinoši vairāk, jo cilvēkiem radusies lielāka vēlēšanās atpūsties no ikdienas, nekā tas bijis labajos un pārtikušajos gados. Kamēr tētis stāsta par darba iecerēm, Inese atzīstas, ka ar nepacietību gaida to brīdi, kad meitiņa sāks patstāvīgi staigāt, jo tad varēs uzvilkt pirmo princešu kleitu. “Kā jau liela daļa tēvu, arī es sākumā cerēju, ka piedzims dēls, bet tagad saprotu, cik tas ir jauki, ka mājās mani gaida maza princesīte. Kad meita paaugsies un varēšu saprast, ko viņa vēlas, tad pievērsīšos audzināšanai. Paņemšu pie rociņas, abi dosimies pastaigās, un es viņai stāstīšu par dzīvi,” mīļi saka Kaspars. “Bet es gribu redzēt, kā Kaspars pīs meitai bizes,” smaidot piebilst Inese.
