Cik atceros, mūsu ģimenē eglīte Ziemasvētkos dedzināta vienmēr, arī tajos rūdītajos padomju gados. Eglīte mājās tika atnesta uz svētvakaru un dedzinātas svecītes. Tā nebija ne milzīga, ne grezna eglīte, vien svecītes un kāds rotājums.
Nebija jau nekādu svinību, vien man bija vecākiem jādeklamē iemācītais dzejolis – izmēģinājums pirms gājiena pie Salaveča, jo Ziemassvētku vecīšu jau tobrīd nebija. Kaut kā prātā iespiedies brāziens no vecākiem un asaras, kas tecēja uz grāmatas, jo dzejoļa skaitīšana nebija gājusi tik gludi un gar degunu aizgāja daudzu tālaika bērnu lielākā svētku dāvana – bārkstainas konfektes. Lai arī Ziemassvētki bija “nozagti”, svētku sajūta gaisā virmoja.
Ir pagājis krietns laiks un daudz kas mainījies. Tomēr svētkus atkal “kāds” gribt “nozagt”, biedējot ar kārtējo smago gadu kā tādu bubuli, no kura jau nevienam nenāk prātā gaidīt ko labu. Bēdīgi, ka arvien vairāk mūsu tautiešu svētkus nesvin un, visticamāk, arī vairs nesvinēs savās mājās, Latvijā. Arvien mazāk paliek bērnu, kam priecāties par spožajām un izgreznotajām eglītēm. Tomēr, lai cik arī grūti šodien Latvijā katram būtu, svētku sajūtu neatņemt, jo šī ir vieta, kura par spīti visam mums ir ļoti svarīga, tādēļ tieši šeit taču ir visjaukākie Ziemassvētki! Lai jauki un mierīgi svētki ienāk katra mājā!
