Visapkārt tik balts sniegs… No debesīm uz zemi raugās zvaigznes un sūta mums sveicienus – ierakstītus baltās sniegpārslu vēstulēs. Pulksteņa rādītāji neatlaidīgi ved mūs pretim Metāliskā Truša (Kaķa) gadam. Jo tuvāk nāk brīdis, kad pulkstenis sitīs divpadsmito nakts stundu un debesīs uzziedēs salūta krāšņie ziedi, apliecinot, ka ir sācies jauns gads, jo vairāk ikviens domājam par to, kas mūs sagaida jaunajā gadā.
Kā pierasts, cits citam vēlēsim: “Laimīgu jauno gadu!” Cik pazīstami vārdi, bet katru reizi tie skan citādāk. Varbūt tas ir tāpēc, ka arī laime katram ir civādāka. Ir vienalga – liela tā vai tikko pamanāma, tomēr katram sava. Viss liecina par to, ka arī nākamais gads nebūs viegls, tāpēc cilvēkiem, kuriem izdosies atrast darbu, tieši tā būs lielākā laime. Citi jutīsies laimīgi, ka ir izdevies atbrīvoties no kredītiem bankā, ka iespēts nokārtot visus iekavētos maksājumus, ka izdevies kādam pasniegt palīdzīgu roku, ka apgūts kaut kas jauns un līdz šim nezināms.
Laimīgi būsim arī tad, ja mums katram apkārt būs tuvie un mīļie cilvēki, jo šis ir laiks, kad šī tuvība un atbalsts ir vairāk vērts par naudu. Tieši tāpēc jaunajā gadā sēsim katrs savā un citu dvēselēs gaismu. Noticēsim, ka mēs to varam, jo viss, kam cilvēka dzīvē ir vērtība, mīt pašā cilvēkā.
Uzzīmēsim smaidu baltajā sniegā un uzdāvināsim cilvēkiem, kuriem ir skumji! Pieklauvēsim pie to cilvēku durvīm, kuras neviens neatver! Izlūgsimies saulei staru, lai to dāvātu tiem, kuriem salst! Jaunā gada naktī iedegsim eglītē svecītes mīlestībai, cieņai, iecietībai, pateicībai un piedošanai! Tas ir tik vienkārši un reizē – tik daudz! Laimīgu jauno gadu!
