Aiz priekškara: Putins atkal piedraud ar kodolieročiem

Aizvadītajā nedēļā viens no galvenajiem starptautiskās politikas notikumiem, kas saistīts ar Krieviju, protams, bija opozīcijas politiķa Alekseja Navaļnija bēres, par ko ziņoja visi Rietumu mediji. Tajā pašā laikā Krievijas valsts televīzijās par to valdīja kapa klusums.

Navaļnija bēru faktu nepieminēja nedz propagandistu raidījumos, nedz ziņās. Tas, protams, ir likumsakarīgi, jo grūti iedomāties, ko gan Kremļa ideologi par to būtu varējuši pateikt.

Toties pilnā sparā propagandisti runāja par trim lietām: ikgadējo Krievijas prezidenta Vladimira Putina runu Federālajā asamblejā; ASV aizsardzības ministra Loida Ostina teikto, ka Ukrainas sakāves gadījumā NATO var tikt ierauta karā ar Krieviju, un Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumu, ka NATO karavīri varētu tikt nosūtīti uz Ukrainu.

Visu minēto aktualitāšu kontekstā jāteic, ka atkal ļoti nopietni izskanēja kodolieroču pielietošanas draudi. Tie izskanēja visaugstākajā līmenī – no prezidenta Putina mutes.

Ideoloģiskais ķirsītis uz propagandas tortes bija svētdienas raidījumā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” pārraidītā Solovjova intervija ar Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu, kuram izvirzītas apsūdzības ķīmisko ieroču lietošanā. Jāpiebilst, ka Francija ir izdevusi Asada aresta orderi saistībā ar līdzdalību noziegumos pret cilvēci. Tas būtu komiski, ja vien nebūtu tik traģiski, ka Solovjovs ar Asadu pārsprieda “ētiskos jautājumus” saistībā ar tautu un valstu pašnoteikšanos, un asiņainais diktators Asads izvirzīja apsūdzības Rietumiem koloniālismā un paziņoja, ka tie melo un vienīgās patiesības balsis ir Sīrija un Krievija. Savukārt Solovjovs paziņoja, ka apsūdzības Asada režīmam par ķīmisko ieroču pielietošanu ir tieši tāpat safabricētas kā apsūdzības Krievijai par noziegumiem Ukrainas pilsētā Bučā. Izrādās, ka Sīrija un Krievija, vēl pieķerot klāt Irānu, esot vienīgās valstis, kur vara bauda pilsoņu uzticību, un vienīgās, kas patiesi rūpējas par iedzīvotāju labklājību. Tieši tik izkropļotu realitātes ainu atklāja abu diktatorisko režīmu pārstāvju saruna.

Navaļniju televīzijā nelaiž pat pēc nāves

“Kad Aleksejs Navaļnijs bija dzīvs, Kremlis centās viņu attēlot kā nenozīmīgu personību, kas nav uzmanības cienīga, pat ja Krievijas varas iestādes viņu zaimoja un uzbruka ar ļaunprātību, kas liecināja par pretējo. Šķiet, ka arī nāves gadījumā maz kas ir mainījies. Prezidents Vladimirs Putins nav publiski teicis ne vārda par Navaļnija kungu divu nedēļu laikā kopš opozīcijas līdera nāves 47 gadu vecumā Arktikas cietumā. Gandrīz tikpat klusa ir arī Krievijas valsts televīzija. (…) Piektdien, kad tūkstošiem cilvēku pulcējās Krievijas galvaspilsētā uz Navaļnija kunga bērēm, oficiālā Maskava izturējās tā, it kā nekādas Navaļnija pieminēšanas nebūtu,” raksta laikraksts “New York Times”.

Laikraksts arī atzīmē, ka saskaņā ar Kremļa nostāju Navaļnijs nav bijis leģitīms opozīcijas politiķis, bet drīzāk ekstrēmists, terorists un valsts ienaidnieks. Maskavas Sociālo un ekonomisko zinātņu augstskolas profesors Grigorijs Judins par oficiālo mediju klusēšanu norāda: ja jūsu nav valsts televīzijā, tad jūsu nav vispār. To apliecina arī opozīcijas medija “Meduza” vēstītais, ka saskaņā ar aptaujas datiem lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju par Navaļnija nāvi ir dzirdējuši, tikai garāmejot.

Lai arī Navaļnija bērēs saskaņā ar “Meduza” aprēķiniem piedalījās 16,5 tūkstoši cilvēku, tas, protams, ir niecīgs skaits salīdzinājumā ar Krievijas iedzīvotāju kopējo skaitu, kas pārsniedz 143 miljonus, savukārt Maskavas, kur notika Navaļnija bēres, iedzīvotāju skaits ir ap 16 miljoniem.

“Arī mums ir ieroči”

Propagandisti nemitīgi sajūsminājās par Putina ikgadējo runu Federālajā asamblejā, kas ilga mazliet vairāk nekā divas stundas. Tā esot bijusi uz nākotni orientēta, ambicioza līdera cienīga vīzija par Krievijas nākotni, kas iedvesmojot ne tikai tautu, bet arī krievu karavīrus frontē.

Putina runu nosacīti var sadalīt trīs lielos blokos. Pirmais bija jau neskaitāmo reizi izskanējušais pamatojums, kādēļ bija nepieciešams iebrukums Ukrainā, apraksts par tur atdzimušo fašismu, ASV organizēto “valsts apvērsumu” un “genocīdu” pret Donbasa iedzīvotājiem. Tā teikt, nekā jauna.

Tad sekoja slavas dziesmas Krievijas ekonomiskajai izaugsmei, Putins minēja milzīgas summas, kādas tiks atvēlētas skolu, bērnudārzu un slimnīcu celtniecībai, kā arī tam, cik būtiski tiks palielināti sociālie pabalsti un pensijas.

Pie viena Putins pieminēja, ka valsts jaunā elite ir tie karavīri, kas pašlaik karo Ukrainā. Tieši viņi būšot nākamie Valsts Domes deputāti un ministri. Tā, protams, ir retorika, lai neteiktu meli. Zinot to, ka uz Ukrainu nosūtītie karavīri pārsvarā nāk no cietumnieku vidus un Krievijas nabadzīgākajiem reģioniem un pārsvarā ir ar visai pieticīgu izglītību, skaidrs, ka nekāda spožā perspektīva pēc kara viņus negaida.

Trešā Putina runas daļa bija veltīta draudu izteikšanai Rietumiem, tostarp arī saistībā ar kodolieroču pielietošanu. Tā bija Krievijas diktatora atbilde uz Makrona un Ostina izteikumiem.

“Viņi gatavojas uzbrukt mūsu teritorijai un izmanto labākos iespējamos spēkus. Bet mēs atceramies to cilvēku likteni, kuri mēģināja iebrukt mūsu teritorijā, un, protams, viņu liktenis būs daudz traģiskāks par visu, ar ko mēs varētu saskarties. Viņiem ir jāsaprot, ka arī mums ir ieroči. Ieroči, kas var sakaut viņus viņu pašu teritorijā, un, protams, tas viss ir ļoti bīstami, jo tas faktiski var izraisīt kodolieroču izmantošanu. Vai viņi to nesaprot? Tie ir cilvēki, kas nav piedzīvojuši smagu pieredzi. Viņi par to ir aizmirsuši, bet mēs to esam izdzīvojuši, piemēram, Kaukāza karā un tagad Ukrainas konfliktā,” klāstīja Putins.

Viņš ieteica Rietumu politiķiem atcerēties tādu vēsturisko personu likteni kā nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers un Francijas imperators Napoleons Bonaparts, kuri neveiksmīgi mēģināja iebrukt Krievijā.

Putins arī izvērstu runas sadaļu veltīja tam, lai aprakstītu, kādā kaujas gatavībā ir Krievijas kodolspēki, un uzsvēra, ka Krievijas jaunās kodolraķetes “Sarmat” var sasniegt jebkuru zemeslodes punktu.

Kā norāda domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” pētniece Tatjana Stanovaja, ja pirms gada Putins koncentrējās uz “mūsu zemes” aizsardzību un paļāvās uz aizsardzības un pat uzupurēšanās retoriku, tad šogad viņš izklausījās uzvarošs, runājot nevis ģeopolitiskā upura vārdā, bet gan kā “briesmīgs un neuzvarams spēks”. Šīs pārmaiņas skaidrojamas ar Kremļa pieaugošo ticību Krievijas militārajām priekšrocībām karā ar Ukrainu, kā arī Rietumu vājuma un sadrumstalotības sajūtu.

“Putins arī lika saprast, ka viņa darba kārtība neapstājas ar Ukrainu. Viņš izmantoja šo uzrunu, lai parādītu Krieviju kā “tradicionālo vērtību cietoksni, uz kurām balstās cilvēces civilizācija”, un kā ģeopolitisko ideologu, kuru atbalsta “lielākā daļa cilvēku pasaulē, tostarp miljoniem Rietumu valstīs”. Būtu nopietna kļūda nenovērtēt šo vārdu ambīcijas. Tā nav tukša propaganda, bet gan ideoloģiskās ekspansijas plānu atspoguļojums, “putinisma” eksports uz Rietumvalstīm un aktīvs darbs ar potenciālajiem “draugiem”. Citiem vārdiem sakot, ģeopolitiskais kaujas lauks par vērtībām atkal pārceļas uz Rietumu teritoriju, un Putins jūtas pārliecinātāks nekā jebkad agrāk,” raksta Stanovaja. Rezumējot Putina runu, pētniece to raksturo ar vārdiem: “Nebūs kara, nebūs Krievijas.”

Jāsit pa Rietumiem

Visu nedēļu krievi sakāpinātos toņos runāja par ASV aizsardzības ministra izteikumu, ka Ukrainas sakāves gadījumā NATO var tikt ievilkta karā ar Krieviju. Propagandisti šo Ostina vēsti interpretēja visai demagoģiski, paziņojot, ka Ostins de facto esot pateicis: ja Ukraina zaudēs, tad NATO uzbruks Krievijai.

Tie ir meli un klaja faktu sagrozīšana. Ostina vēstījums bija par to, ka Putins ar Ukrainas sakāvi neapstāsies, viņa tīkojumi sniegsies daudz tālāk. Ostins minēja, ka īpaši ievainojamas ir Baltijas valstis, kuras ir NATO dalībvalstis.

“Mēs zinām, ka, ja Putinam šeit [Ukrainā] veiksies, viņš neapstāsies. Viņš turpinās veikt vēl agresīvākas darbības reģionā. Un citi autokrāti visā pasaulē to redzēs un viņus iedrošinās fakts, ka tas notika un mums neizdevās atbalstīt demokrātiju,” teica Ostins.

Tātad pretēji Putina un viņa propagandistu svītas apgalvotajam, ka, ja Ukraina tiks sakauta, NATO sāks karu ar Krieviju, Ostina teiktā jēga ir pilnīgi cita. Proti, Krievija ar Ukrainu vien neapmierināsies, tās agresija sniegsies aizvien tālāk, un, ja tā apdraudēs NATO valstis, tad alianses sadursme ar agresorvalsti būs neizbēgama.

Jāteic, ka propagandisti ir noskaņoti ārkārtīgi agresīvi. Odiozais “militārais eksperts” Igors Korotčenko paziņoja, ka saskaņā ar ANO statūtiem Krievijai esot visas tiesības veikt atmaksas triecienus pa to Rietumvalstu militārajiem objektiem, ar kuru ražotajiem ieročiem tiek veikti triecieni pa Krievijas teritoriju. Piemēram, triecieni pa Vācijas rūpnīcām, kurās ražo raķetes “Taurus”, būtu pareizi un attaisnojami. Korotčenko aizrunājās tiktāl, ka tādā gadījumā, ja Krievija dotu triecienu pa kādas NATO valsts militārajiem objektiem, NATO nevarētu iedarbināt 5.pantu, jo tas no Krievijas puses nebūtu kara pieteikums, bet gan cīņa ar terorismu.

Korotčenko izlikās nezinām vai nesaprotam divas lietas. Pirmkārt, to, kas ir vai nav NATO 5.pants, nenoteiks Krievijas interpretācija. Otrkārt, Rietumi ir paziņojuši, ka Ukrainas triecieni pa Krievijas teritorijā esošajiem militārajiem objektiem ir pilnībā leģitīmi. Līdz ar to tos no starptautisko tiesību viedokļa nekādā gadījumā nav pamata uzskatīt par terora aktiem. Tādējādi arī atsaukšanās uz ANO statūtiem un paralēļu vilkšana ar 11.septembra notikumiem Ņujorkā ir pilnīgi nevietā un demagoģiska.