Jānis (vārds mainīts) gadumijā bija mājās, Gulbenes novadā, kopā ar saviem bērniem. Tas bija laimes brīdis. Šobrīd viņš jau atkal ir ceļa jūtīs. Trešo gadu Jānis dzīvo un strādā Vāczemē. Pagaidām viņš vēl nedomā atgriezties Latvijā uz palikšanu, kaut svešumā, ikdienā strādājot lopkautuvē, ļoti ilgojas pēc baltām dienām – kaut vai ar sausiņiem un tēju, bet pie bērniem mājās. Kāpēc viņš vēl nebrauc atpakaļ? Par to “Dzirksteles” saruna ar Jāni, viņam viesojoties redakcijā.
– Tevi velk mājās pie bērniem, bet vai arī uz Latviju?
– Nav nekāda prieka. Kamēr būs veselība, es Latvijā neatgriezīšos. Jā, Vācijā blakus nav manas ģimenes, bet es regulāri saņemu algu. Man nav jāskrien pakaļ darba devējam, lūdzoties, lai samaksā.
Būdams mājās, savā pilsētā, te vairs savējos uz ielas tikpat kā nesatieku. Visi ir projām! Latvijā savā laikā es kā visi kaut ko esmu darījis, grozījies, kā varējis, strādājis sestdienās, svētdienās, bet uz zaļa zara netiku. Vācijā svētdienā pat lāgā nav veikalu, kur iepirkties, nav kafejnīcu, kur paēst. Tur svētdienā visi, mani ieskaitot, atpūšas.
Vācijā sapratu, ka mani priekšstati par Latviju ir novecojuši, iesīkstējuši. Latvija, kādu to redzam mēs, dzīvodami uz vietas, faktiski Eiropā nemaz nepastāv. Pajautāju kādam vācietim uz ielas, kas tā Latvija tāda ir! Nezina. Prasa, vai esmu no Čečenijas, Gruzijas, Kaukāza… Pajautāju kādam irānim, kurdam vai turkam, kas ir Latvija! Pajautāju polim! Nekā nezina atbildēt. Mans poļu tautības darbabiedrs nevarēja saprast, no kurienes es esmu cēlies. Viņam likās, ka no Lietuvas. Latvijā esam lepni par katrām 20 tonnām sviesta, ko ir izdevies eksportēt, bet rukšu bendēšanas uzņēmumā, kurā es strādāju Vāczemē, šīs 20 tonnas tiek notiesātas pusdienlaikā! Būdams projām, es ne tikai strādāju, domāju. Latvijā mēs paši esam aizmirsuši savas valsts un savas tautas vēsturi – jaunstrāvniekus, 1905.gadu. Mūsos vairs nav dumpinieku gara, pašlepnuma. Mēs esam nospiesti. Esam tie paši padomju laika cilvēki. Mūsos ir iekšā vecā sistēma, iesīkstējusī domāšana, stereotipi, kas kontrolē uzvedību un pat domāšanu.
– Ko ar to gribi teikt?
– Vācijā viss ir sakārtots, tur darbā ir pienākumi, bet arī pretī saņemu, kā nākas. Ja būšu strādājis virsstundas, vācietim pat prātā neienāks man nesamaksāt. Ne velti saka, ka vācu valdība šajā ziņā ir trakāka par krievu mafiju. Nedod Dievs, ka kādam nesamaksās par padarīto. Bet Latvijā? Parasta lieta! Vācijā es strādāju tādā konglomerātā, kur 20 stundās pa konveijeru aiziet 25 000 cūku. Vāczemē izdevīgāk ir samaksāt subsīdijas mazajiem ražotājiem, lai tie pārtrauc savu darbību. Tur ir vēriens. Taču ir arī atbildība visos līmeņos. Ja uzņēmumā uz vietas nav izpilddirektora vai meistara, tad viņu vietā brigadieris ir tiesīgs pakļautos gan atlaist, gan paaugstināt. Uzņēmumā mēs esam 30 latvieši. Strādājam vienā maiņā. Otrā maiņā strādā poļi. Katrs strādnieks atbild par savu darba operāciju pilnībā. Ja kāds ķēdes posms iztrūkst, momentā tiek atrasts aizvietotājs no pašu vidus. Citādi nevar, jo tad darbā būs viens mēms brāķis! Bet tas nav izdevīgi! Brāķis manā firmā, tie ir zaudējumi, bet tas apdraud firmas pastāvēšanu, no kā savukārt atkarīga mana itin normāli apmaksātā darbavieta. Es negribu to zaudēt!
– Izklausās gandrīz ideāli.
– Sākumā izgāju cauri ellei. No tiem, kas kopā sākām strādāt tajā uzņēmumā, šodien uz vietas esam palikuši trīs. Svarīgi ir izturēt. Tagad Vācijā man nav jābaidās ar saviem priekšlikumiem par darba ražīguma paaugstināšanu doties pie paša lielā priekšnieka. Kad tāpat biju rīkojies Latvijā, priekšniekam radās aizdomas, ka es gribu viņu apzagt. Latvijā saimniekam pietika ar to, ka darbinieki nedzer, nāk uz darbu. Ko vēl vajag? Latvijā visapkārt jūtama neuzticēšanās pret darba ņēmēju.
– Tas aizskar?
– Protams. Latvijā darba devēji ar darba ņēmējiem tāpat kā valdība ar tautu nerisina dialogu.
Praktiski nav attīstības iespēju. Uzņēmējdarbībā rosība ir liela, bet jēgas nekādas. Tāpat kā veselības aprūpē. Cik mums Gulbenē ir ģimenes ārstu? Kādi astoņi? Vācijā es dzīvoju tādā “guļamvagonā”, kāda ir Gulbene, bet mūs apkalpo tikai divi ģimenes ārsti. Un lieliski tiek galā! Samaksājot 10 eiro trim mēnešiem, pie ģimenes ārsta uz vizītēm varu iet kaut katru dienu. Viņš mani sūta uz rentgenu, samaksāju prasīto un izbaudu cieņas pilnu attieksmi un ātru apkalpošanu. Latvijā neko tādu sajust man neizdosies. Vēl pasūtīs…
– Kā tur ir ar sociālajām garantijām, pabalstiem?
– Diez kas nav. Švaki. Kad spēkā bija vācu marka, vācieši nebaidījās tās šķērdēt sociālajam spilvenam. Tagad, kad ir ieviests eiro, viss mainījies. Ar naudas pabalstiem ir pavisam švaki. Vācietis nepaļaujas uz sociālajām garantijām, viņš krāj naudu nebaltai dienai. Jāņem vērā, ka izšķirties vai pamest savu bērnu bez uzturlīdzekļiem tur ir gandrīz neiespējami! Mans kolēģis par to pārliecinājās. Tā ir sakārtota sistēma, kas vīrieti piespiež maksāt, uzturēt savu bērnu.
Iebraucējiem Vācijā izdevīgi atrasties tikai tad, ja strādā. Nostrādā savas stundas, un esi brīvs. Vari iet un baudīt atpūtu, kur un kā gribi. Vari iet gulēt uz kopmītnes istabu, kur dzīvojam četratā, bet vari iet arī uz meitu māju, uz spēļu namu. Aizeju uz klubu, samaksāju un jūtos kā mājās. Varu kaut vai viens pats iet un dejot zāles vidū. Neviens mani netraucē. Neviens nejautā, kāpēc es tā daru. No Vācijas alkohola “šīberi” nevienam ciet neiet. Ticiet vai ne! Arī no smēķētājiem tur nebaidās. Es eju un atrodu vietu, kur atļauts smēķēt. Mani nekas un neviens neapspiež. Meitenes tur ir pieejamas, tas ir legāls bizness. Viņas par to valstij maksā nodokļus. Par meiteni uz 20 minūtēm jāmaksā 50 eiro.
– Ko bērni saka, ka tētis visu laiku ir tālu projām?
– Meitai sevišķi pietrūkst manis. Dēli jau izauguši par riktīgiem večiem. Izlaidušies nav. Nav jākreņķējas. Meitenei gan bieži zvanu, runājamies. Bet mājās meitai manā vietā līdzās ir vecākie brāļi, kas aizstāvēs. Es bērniem neuzspiežu savus uzskatus. Kad izaugs, varēs braukt meklēt darbu ārzemēs, ja to gribēs darīt. Tagad saku, lai mācās valodas. Vācietis īpaši negrib runāt angliski. Tas jāņem vērā. Esmu pārliecināts, ka manu bērnu domāšana ar laiku būs cita. Tāpat kā man. Lai es savus bērnus “paceltu”, par spīti visām manām problēmām, man ir šodien un rīt jābūt tur, kur es esmu. Man tas ir jādara. Taču arī domās es arvien vairāk esmu tur, nevis te. Pat atbraucot brīvdienas pavadīt Latvijā, es jau skaitu dienas, kad braukšu projām. Nebaidos no apzīmējuma – tāds idiots kā es. Tāds Latvijai nav vajadzīgs. Bet Vācijā es jūtos kā normāls cilvēks.
– Saprotu, ka kaut kad tomēr plānojat atgriezties mājās. Vai tas neizvērsīsies par traumu?
– Nē. Es taču zinu, kur te vēži ziemo. Daudzi brauc atpakaļ uz Latviju, bet ne jau ar prieku, drīzāk sakostiem zobiem. Savādi, bet tur daudzi no mums jūtas stipri, bet te… Tagad es par to vienkārši pasmejos. Būtībā jau cilvēks nemainās, kāds ir, tāds paliek gan te, gan tur. Čakls vai slinks, “stukačs” vai lāga puika. Taču dzīvi Latvijā un cilvēku attiecības tagad redzam citām acīm. Šeit neprotam cienīt cits cita privātumu. Neprotam dzīvot katrs savu dzīvi, bāžam degunu svešās lietās. Vācijā tas nav pieņemts, bet Latvijā tā notiek uz katra soļa. Tagad pat – atliek spert kāju veikalā un satikt kādu pazīstamu sievieti, piestāt parunāties… Uzreiz visi aizdomīgi sāk skatīties. Ir sajūta, ka apkārtējie to vien dara, kā pēta, kurš ar kuru ir kopā – tur divas “beibes”, tur ģimene, tur… Un arī pārdevējas uz pircējiem raugās apmēram tā: “Ko tu te vispār nāc, ko tev vajag?!” Piemēram, būdams mājās, aizeju uz balli tiem, kam pāri 40. Es esmu samaksājis par ieejas biļeti, bet jūtos sasaistīti. Ir sajūta, ka visi mani vēro un nosoda. Atšķirībā no mums, večiem, man patīk tagadējie jaunieši Latvijā. Biju aizbraucis uz krogu Alūksnē. Jūtams, ka jaunajiem nav kompleksu. Kaut vai divi čaļi iet un dejo, ja viņiem tā gribas!
Tomēr es būtu ar mieru atgriezties, ja man izdotos sapelnīt vai laimēt ne jau miljonu latu, bet tūkstošus piecus. Vairāk nevajadzētu. Tad es samaksātu visus savus parādus pa nullēm. Un tad mēs dzīvotu laimīgi tepat kopā ar peciņu, dzerot saldu tēju un klāt piekožot rupju maizi. Tad es zinātu, ka savu tālāko dzīvi mēs veidosim paši.
