Nav mana darīšana, bet katrreiz, ejot garām šai mājai Gulbenē, man neviļus sirds sažņaudzas žēlumā. Pagalmā dzīvo ķēdes suns. Liekas, viņš neko citu, izņemot būdu un ķēdi, nav redzējis kopš dzimšanas. Vai cilvēks varētu iedomāties tādu dzīvi? Visu mūžu ķēdē…
Lai arī ķēde ir gara, suns ir un paliek mūžīgi piesiets. Varu iedomāties, ar kādu prieku šis četrkājainais draugs dotos pastaigā kopā ar savu saimnieku. Lai arī pavadā, vienalga, bet tā būtu pārmaiņa dzīvnieka ikdienā un tas būtu arī kontakts ar saimnieku!
Nesaprotu, kāpēc mūždien šo suni redzu stāvam vai guļam ārā, nevis savā būdā. Arī sniegā un lietū, arī aukstumā un karstumā, arī dubļos! Kāpēc sunīti neielaiž mājā? Vai ir bail no suņa smakas vai blusām? Ak vai, cik daudz mīlestības cilvēks palaiž vējā, negribēdams izjust ciešu un sirsnīgu saikni ar savu mājdzīvnieku!
Vai dzīvniekam pietiek ar to, ka ir būda, ir ķēde un ir bļoda priekšā? Jā, dzīvnieku baro. Bet vai ar to vien ir gana? Vai tik vien labuma tiek dzīvniekam par uzticīgu kalpošanu saimniekam, sargājot viņa namu? Vai saimnieks justos laimīgs, ja paēdis tiktu turēts ķēdē visu mūžu? Padomāsim par to!
