Latvietis sirdī ir laucinieks. Kaut gan šodien zirgu iejūgt prot vairs tikai retais, lauku izjūta mūsos sēž katrā. Lauku reģionos joprojām dzīvo gandrīz trešdaļa mūsu iedzīvotāju. Pilsētas ērtības ienākušas daudzās lauku mājās, bet daudzās to vēl nav. No sliktiem ceļiem un sakariem, vājas lauku infrastruktūras cieš vēl daudzi. Un, pats galvenais, darba iespējas. Laukos daudzviet darba nav, bet jādzīvo ir, tāpēc cilvēki pamet savas sētas un dodas uz pilsētu vai – pēdējos gados arvien biežāk – meklēt iztiku svešumā.
Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, zemniekiem ES atbalsts viņu ienākumos kļuvis noteicošais.
Citiem vārdiem, neseno krīzi bez šā atbalsta daudzi lauksaimnieki vienkārši nepārdzīvotu. Tomēr zināms arī mūsu zemnieku sarūgtinājums, tiešmaksājumos saņemot ievērojami mazāk, nekā saņem zemnieki Vācijā vai Francijā. Taisnīgi gan būtu atgādināt, ka tad, ja Latvija nebūtu iestājusies ES, šodien zemnieki no valsts saņemtu trīs reizes mazāku atbalstu. Taisnīgi ir arī pateikt, ka patlaban tieši lielās saimniecības, kas aizņem tikai piektdaļu no visām ES lauksaimniecības platībām, saņem 80 % no visa kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) budžeta. Vai lieta ir labojama? Esmu pārliecināta, ka jā – jaunajā Eiropas Savienības (KLP)! Tai jāsāk darboties ar 2014.gadu.
Pirms sarunu sākuma ar ES valstu valdībām Eiropas Komisija pērn pavasarī rīkoja plašu sabiedrisku apspriešanu – ko iedzīvotāji sagaida no jaunās lauksaimniecības politikas, pavisam saņemot aptuveni piectūkstoš viedokļu. Latvijas cilvēki bija ceturtie aktīvākie. Un mūsu viedokļi gan par godīgas konkurences nodrošināšanu visiem lauksaimniekiem, gan par atbalstu dzīves apstākļu un saimniecības uzlabošanai laukos, gan atbalstu drošas un labas pārtikas ražošanai ir lasāmi novembrī publicētajā Komisijas ziņojumā. Tas tagad ir EK piedāvājums ES valstu valdībām. Tajā ir trīs politikas scenāriji. Kurš scenārijs būs nākotnes KLP pamatā? Tieši valstu zemkopības ministriem jāpanāk, ka tiktu saprastas un atbalstītas viņu valstu nacionālās intereses. Nav jāpārliecina Brisele un komisija, ir jāpārliecina ES valstu galvaspilsētas, kur zemkopības ministrijās top nacionālās sarunu pozīcijas. Tāpēc to sauc par ES kopējo lauksaimniecības politiku, jo tai jāatspoguļo pilnīgi visām ES valstīm pieņemams kompromiss. Tas nozīmē aktīvu darbu savu interešu aizstāvībā, negaidot, ka to mūsu vietā izdarīs kāds cits.
