Olga Goroščaka jau vairākus gadus strādā par auklīti Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē, bet viņas vīrs Ivans – SIA “Vārpiņas”. Kuplā 8 bērnu lielā ģimene tagad kopā pulcējas galvenokārt svētkos, jo, kā saka pati Olga, lielākā daļa bērnu jau ir izauguši.
Ivans izaudzis sešu bērnu ģimenē, bet Olga ar brāli saviem vecākiem bijuši divi vien. “Pirmie dzima dēli, bet es ļoti gribēju meitu. Tad, kad gluži kā Jaungada dāvana
1.janvārī piedzima Julana, viņai izraudzījāmies ungāru vārdu. Gribēju vēl vienu meitu, bet atkal nekā – piedzima trīs dēli. Sapratu, ka vairāk tādu dāvanu nesaņemšu. Dievs kļūdījās tikai vienu reizi,” smejas Olga.
Olga un Ivans pēc tautības abi ir ukraiņi. Uz Latviju Olgas vecāki pārcēlušies tad, kad viņai bijuši četri gadi. “Pati esmu mācījusies Gulbenes 2.vidusskolā, kur mācījušies un mācās mani bērni. Ceru, ka mācīsies arī mazbērni. Man viņi jau ir trīs.” Olga bilst, ka iepazīšanās ar Ivanu līdzinoties romantiskam kino. “Kā tagad latvieši brauc strādāt uz Īriju, tā viesstrādnieki no Ukrainas brauca strādāt uz Latviju. Ar Ivanu iepazinos jūlijā, bet novembrī jau svinējām kāzas. Sakiet, vai šodien normāli cilvēki tā dara? Mēs tā izdarījām, un pagājušā gada 20. novembrī svinējām 28. kāzu gadadienu. Uzskatu, ka bērnus arī esam izaudzinājuši, tas nekas, ka Eduardam tikai aprīlī paliks 12 gadu. Arī viņš jau ir liels puika.” Vecāko dēlu Pāvelu Olga mīļi dēvē par jaunības neapdomību, jo Pāvels viņai piedzimis jau sešpadsmit gadu vecumā. “Ar vecākā dēla tēvu mums bija liela gadu starpība, viņš bija labs, bet ļoti greizsirdīgs. Vairākus gadus bijām kopā, līdz sapratām, ka katram jāiet uz savu pusi,” stāsta Olga.
Viņa domā, ka bērni savu straujo un temperamentīgo dabu mantojuši no tēva. “Vīrs ir labs cilvēks, bet viņš vienmēr pastāvēs pie sava, labi zinot, ka viņam nav taisnība. Pati esmu praktisks cilvēks, tāpēc rezultātā tāpat viss notiek pēc mana prāta. Ģimenē ir jāprot daudz kas, gan jāspēj iziet uz kompromisiem, gan jāprot sadzīvot un izdzīvot, gan jāprot kopīgi bērnus izaudzināt un izskolot. Ģimenē esam pārdzīvojuši dažādus laikus, kad nekā nebija, bērni dzima cits pēc cita ar nelielu gadu starpību, tomēr ar visu spējām tikt galā. Es biju jauna. Ja man tolaik kāds iedotu tagadējo prātu, droši vien tik lielas ģimenes arī nebūtu, bet, atzīšos godīgi, es neko nenožēloju. Man viens pēc otra bojā aizgāja tētis un brālis. Ir tikai mamma. Bieži būtu gribējies aiziet ciemos pie brāļa, bet viņa vairs nav. Tad es domāju – vismaz mani bērni nebūs vieni.”
Stāstot par vienīgo meitu Julanu, Olga bilst, ka viņai starp brāļiem neklājoties viegli. Meita esot ļoti apzinīga un patstāvīga. “Man Julanas ir ļoti žēl, jo šķiet, ka esmu viņai pārāk daudz “uzkrāvusi” dažādus pienākumus. Viņa, būdama mazāka, pieskatīja vecākos brāļus un joprojām gādā par jaunākajiem, lai viņiem viss skolā būtu labi, lai puikas būtu izmācījušies, lai mājās – kārtība. Viņa brāļus audzināja pat vairāk nekā es. Meitai jau nebija citas izejas. Viņai starp brāļiem bija jāizdzīvo. Tagad saprotu, ka Julana visu laiku ir attēlojusi mani. Zinu, ka viņa nekad dzīvē nepazudīs. Pēc vidusskolas meita ir nolēmusi stāties augstskolā, kur būtu jāmācās matemātika. Tā ir viņas pasaule. Ceram, ka varbūt izdosies studēt ārzemēs,” stāsta Olga.
Mammai sāp sirds par Sergeju, kurš strādā Anglijā. “Dēls paņēma akadēmisko gadu un atstāja koledžu tikai tāpēc, ka tur mācības – tikai trīs dienas nedēļā. Darbu atrast neizdevās, tāpēc Sergejs pateica, ka nevēlas “sēdēt uz mana kakla” un aizbrauca. Es ļoti bažījos, kā viss būs. Todien, kad pavadīju dēlu uz Rīgas autobusu, atnākot uz darbu, raudāju.” Pēc 12.klases beigšanas Sergejs ļoti vēlējies iestāties kādā militārajā skolā, bet tieši togad nenotikusi audzēkņu uzņemšana. Tad sekojuši iestājeksāmeni Sporta akadēmijā, kur puisis neiekļuvis budžeta grupā.
Vienpadsmit gadus veco Eduardu mamma dēvē par mākslinieku, jo viņš mācās Gulbenes mākslas skolā. “Nezinu, par ko dienās kļūs jaunākais dēls, bet nekas viņu nenovirzīs no tās domas, ko Eduards ieņems galvā. Tad jau laiks rādīs. Toties Jaroslavs… Nu tāds raksturs! Oi, šis dēls dzīvē tālu ies. Cauri ūdenim un ugunij izies un nepazudīs. Viņš ir mans lielākais rūpju bērns. Ko tikai viņa dēļ neesmu piedzīvojusi, kādu cilvēku priekšā stāvējusi. Man pat tika pateikts, lai izņemu viņu no skolas. Tiklīdz redzu, ka zvana no skolas, pirmā doma: “Ko viņš atkal pastrādājis?” Esmu sapratusi, ka viņu nav manos spēkos izmainīt. Ko daba ir ielikusi bērnā, to pat ar kalšanu nevar izkalt.” Olga nenoliedz, ka viņai rūp katra bērna liktenis. “Viņi taču ir mani, vienalga – kādi, bet mani. Visi ļoti mīļi. Esmu viņus audzinājusi tā, kā uzskatīju par pareizu.”
Bērniem jāļauj dzīvot pašiem
Olga uzskata, ka bērni vecākiem doti uz īsu laiku. Kad viņi izauguši, tiem jāļauj dzīvot pašiem savu dzīvi. “Vecākiem nav jātur bērni tikai pie sevis. Esmu viņus laidusi pasaulē, izaudzinājusi un palaidusi dzīvē. Viss. Kad tad viņi dzīvos?” prāto Olga. Kā piemēru viņa min Ruslanu, kurš kopā ar draudzeni Dailu audzina jau pats savu meitiņu Adriānu. “Ievēroju, ka dēls arvien biežāk brauc uz Rēzekni. Izrādās – pie meitenes. Brauc vienu, otru, trešo, ceturto mēnesi. Prasīju, cik tad ilgi viņš tā braukās šurpu, turpu. Teicu, ka braukāšanai nav ne naudas, ne jēgas, lai ved meiteni šurp, īrē dzīvokli un dzīvo. Dēls bija izbrīnīts par manu ieteikumu. Tā es tiku arī pie mazmeitiņas. Ceru, ka tikšu arī pie kāzām vasarā,” priecājas Olga. Mazliet viņai sāp sirds par Pāvelu, kuram ir divi bērni, bet vīrietis šobrīd ir viens. “Ja nevar sadzīvot, diviem cilvēkiem nav jāmokās. Ar vedeklu mums ir labas attiecības. Viss kārtībā.” Olga atzīst, ka vienmēr savās prasībās bijusi stingra, liekot bērniem apzināties, ka ir jāmācās, ka līdz galam padarāms katrs darbs. Viņa ļauj bērniem arī kļūdīties, uzskatot, ka ne vienmēr spēj no tām pasargāt. “Tagad bieži domāju, kā esmu spējusi tikt ar visu galā. Kamēr bērni bija mazi, mums bija trīs govis, piecas cūkas, truši, vistas, pīles. Cīnījāmies, kā vien varējām. To esmu centusies iemācīt arī bērniem, lai gan, cik vien ir mūsu spēkos, palīdzam,” saka Olga. Bērni to novērtē. Ne reizi vien kāds no dēliem bildis, ka nopirks un uzdāvinās mammai automašīnu. Tādās reizēs Olga atbild, ka pašu lielāko dāvanu – astoņus bērnus – dzīve viņai jau pasniegusi.
Goroščaku ģimenes bērni:
Pāvels – 34 gadus vecs,
Ruslans – 24 gadus vecs,
Igors – 22 gadus vecs, strādā Rīgā par konditoru,
Sergejs – 21 gadu vecs, šobrīd strādā Anglijā,
Julana – 19 gadus veca, mācās Gulbenes 2.vidusskolā,
Romāns – 17 gadus vecs, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā apgūst automehāniķa arodu,
Jaroslavs – 16 gadus vecs, mācās Gulbenes 2.vidusskolā,
Eduards – 11 gadus vecs, mācās Gulbenes 2.vidusskolā.
