Saruna ar Gulbenes skaistumkopšanas salona “Akcents & DS” īpašnieci Daigu Sirmaci notiek vienas kafijas pauzes garumā. Daiga ir maza uzņēmuma īpašniece un vienlaikus – friziere ar stāžu. Ne tikai par to vien “Dzirksteles” intervija ar viņu.
– Frizieres darbam esi atdevusi noteikti jau pusi mūža?
– Man ir laime darīt to, kas man patīk. Frizieres darbs ir mana profesija, kurai esmu palikusi uzticīga. Latvijā esmu starp tiem, kam nav baiļu darīt to, kas patīk. Svarīgi ir uzdrīkstēties. Tas prasa piepūli. Sevišķi tas jūtams ekonomiskās krīzes laikā. Frizieris no malas izskatās smaidīgs cilvēks. Mēs nedrīkstam nesmaidīt! Vai ir gadījies redzēt sapīkušu, īgnu frizieri, niknu? Nē, jo smaids ir mūsu maize. Arī dakteris pacientiem savu slikto garastāvokli neizrāda. Ir jādomā labas domas! Frizieris savā ziņā ir kā buferzona, kur viskrasāk jūt visas sociālās negācijas.
Man ir laimējies ar klientiem. Sadarbojamies ar tiem, ar kuriem jūtamies abpusēji labi. Domāju, ka daudzi mani kolēģi dara tāpat, jo tad viss izdodas. Ja varam saprasties, tad frizieris burtiski uzmin, ko vēlas klients. Protams, reizēm gadās arī kļūdas, jo mēs visi esam tikai cilvēki. Teiciens, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara, ir patiess.
– Stress par to, kā savilkt galus, tev ir pazīstams?
– Šodien jāsaka tā – Dievs, dod, lai mazās frizētavas iztur! Septīto gadu esmu ne tikai friziere, bet arī uzņēmēja, man ir pašai savs salons. Esmu ievērojusi, ka uzņēmējdarbībā man ir raksturīgs četru gadu cikls, kas vienmēr ienes kaut ko jaunu, citādu. Atkal ir pagājuši četri gadi, un man atkal gribas pārmaiņas. Līdzšinējā pieredze rāda, ka man ir grūti būt stingrai vadītājai. Man ļoti nepatīk aizrādīt. Tāpēc izdomāju strādāt citādi. Es piedāvāju telpu, kurā frizieri var strādāt paši par sevi. Viņi īrē darba vietas manā salonā. Frizieriem esmu radījusi vietu, kur strādāt, vienlaikus viņiem ir brīvība. Viņi paši atbild par savu darbu, arī par savām kļūdām. Manuprāt, tas stimulē iet uz priekšu. Ir, protams, arī daži, kas neiztur un atkāpjas pirmo grūtību priekšā.
– Kādā ziņā frizieri neiztur šo brīvību. Vai psiholoģiski?
– Jā, emocionāli, psiholoģiski. Vēlreiz atkārtošos, ka friziera darbs nenozīmē tikai griezt matus. Tas nav viegls darbs. Esmu vienmēr gatava dot padomu tiem, kas jautā. Tas neko nemaksā! Uzskatu, ka sava pieredze nav jātur kā svece zem pūra. Lai tā liesma deg! Manā salonā ir aizliegts teikt, “vai tu negribi” to un to. Kāpēc tā jāsaka?! Vārdi “nevaru”, “neiznāks” ir pilnīgi lieki. Interesanti, ko par to saka valodnieki. Kāpēc mūsu sarunvalodā šķietami pozitīvos teikumos ir tik daudz apslēpta negatīvisma? Senajiem latviešiem nebija mazvērtības kompleksu. Arī padomju laikā! Mēs toreiz, starp citu, tautasdziesmas mācījāmies cītīgāk nekā šodienas bērni. Jā, padomju laikā darbs bija kā pie konveijera. Nevis frizētava, bet rūpnīca!
– Jā, arī es atceros lielo Gulbenes frizētavu Bērzu ielā! Milzīga stikla māja!
– Nupat mums, bijušajiem šīs frizētavas darbiniekiem, bija salidojums. Satikties bija ļoti patīkami. Ieradās arī tādas frizieres, kas šobrīd jau ir pensijā. Forši atcerēties bijušos laikus – rindas, darba apstākļus, specifiku. Mums toreiz darbā bija jāpilda plāns. Savā ziņā tā bija laba sistēma, jo disciplinēja darbinieku. Nedrīkstēja aizbildināties, ka šodien man sāp galva un es tāpēc nestrādāšu. Ja tā, tad bija jāiet pie ārsta pēc “zilās lapas”, kuru apmaksāja. Tagad ar tām “zilajām lapām” ir grūtāk. Vismaz manā darbā tādu nav. Atskatos uz pagātni, salīdzinu un brīnos, vai laiks sācis ātrāk skriet?! Kādreiz es kā friziere astoņās stundās varēju ielikt ilgviļņus piecu dāmu matos un vēl desmit citām paspēju izveidot frizūras! Nezinu, vai tagad es to spētu.
– Varbūt tagad attieksme pret klientiem kļuvusi cita?
– Jā, laikam tur tas cēlonis. Tagad frizieris vairāk uzmanības pievērš katram klientam individuāli. Agrāk bija konveijera sistēma. Starp citu, visiem maniem klientiem patīk frizētavā iemalkot kafiju. Darba gaitā noris saruna. Klienti pie tā ir pieraduši. Viņiem ir vajadzīga uzmanība. Esmu pat ievērojusi, ka sastrēguma brīžos, piemēram, pirms svētkiem, kad darba ir vairāk nekā ikdienā, atliek mazāk laika veltīt uzmanību katram klientam. Un cilvēkiem tas nepatīk!
– Gulbenē ir daudz frizētavu.
– Mēs pārstāvam vienu jomu, mēs esam kolēģi. Tas izsaka visu. Man ir svarīgi uzturēt koleģiālas attiecības, kurās mēs aizmuguriski “nenoliekam” cits citu. Lai to dara klienti, ja viņi tā vēlas! Frizieru starpā ir jābūt pozitīvai, profesionālai solidaritātei. Jā, kļūdas gadās, tās ir jālabo, bet ikvienam, kas no sirds grib strādāt, viss sanāks. Viss ir pašu rokās.
– Cik nozīmīgs tavā privātajā dzīvē ir darbs kā tāds?
– Darbs ir visas dzīves pamatā. Esmu sevi pieķērusi pie domas, ka atceros pozitīvo, bet to, ko man negribas atcerēties, aizmirstu. Katrā laikā ir bijis savs pluss. Es no savas bērnības, jaunības esmu līdzi dzīvē paņēmusi pienākuma sajūtu un cieņu pret cilvēkiem. Pa visiem šiem gadiem es neesmu bijusi atvaļinājumā Ēģiptē. Man visu laiku ir bijis jāstrādā, ar darba palīdzību jāsasniedz mērķis. Piemēram, bērns jāskolo. Tad man bija sava frizētava jānotur virs ūdens. Nekad neesmu savu uzņēmējdarbību balstījusi uz kredītiem. Mana piesardzība, paldies Dievam, neatslāba. Es apsveru katru soli n-tās reizes. Domāju, ka daudzi uzņēmēji dara tāpat.
– Esam krīzē!
– Tas ir izvērtēšanas, pārdomu laiks. Tas ietver gan sabiedrisko, gan politisko, gan ģimenes dzīvi, gan cilvēku saskarsmi. Vai protam sevi noturēt “rāmjos”? Kad “izlecam” no tiem, tas vienkārši liecina par nepietiekamu izglītības un kultūras līmeni. Ne par ko citu! Latvijā labi, ka kāds vispār uzdrošinās izveidot, piemēram, ģimenes uzņēmumu. Tas ir pilsētas ritms! Asinsrite! Es eju uz veikalu, eju pie ģimenes ārsta, pie zobārsta, nesu savu kaķi pie veterinārārsta un šie cilvēki nāk pie manis frizēties. Lai Dievs dod mums visiem noturēties!
