Sakopto Kamarūtu saimniecību ievēro ikviens, kas no Velēnas pagriežas braucienam uz Mālmuižas pusi, šķērso Gaujas tiltu un tad iegriežas pirmajā ceļā pa kreisi, kas ved uz Rīdūžu grants karjeru, kas vasarā ir atpūtnieku iecienīta peldvieta. Uzbraucot kalnā un nolaižoties lejā no tā, jau iztālēm pamanāma “Pietiņu” vizītkarte – aploki, kur ziemā un vasarā mierīgi pastaigājas gaļas šķirnes liellopi. Pirmos gadus saimnieki lopus pa nakti veduši kūtī, bet ātri vien sapratuši, ka tas viņiem nepatīk. Arī slimojuši vairāk. Lai gan aploki tiekot iežogoti ar elektrisko ganu, tomēr vienam otram drosminiekam tas neesot nekāds šķērslis, lai lopiņš izrādītos lielāka braucamā ceļa malā.
“Mums radās izdevība pārcelties uz dzīvi šajā mājā. Tad arī aptuveni pirms desmit gadiem iegādājāmies pirmo balto “Šarolē” krustojuma telīti. Kopš tā laika lēnām un pamazām attīstāmies,“ stāsta Marika. Jānis papildina, ka sākumā pirkuši gaļas šķirnes krustojuma bullīšus un tos audzējuši. Tīršķirnes gaļas buļļus ir gandrīz neiespējami nopirkt, jo tie aug pie mātēm līdz sešiem astoņiem mēnešiem, tāpēc saimnieki nolēmuši, ka ir jāveido pašiem savs ganāmpulks un jāaudzina pašiem savi gaļas buļļi. “Strādājam tikai ar “Šarolē” šķirni. Šīs intensīvās šķirnes dzīvnieki ir ļoti mierīgi, govis ir labas mātes. Tām ir arī produktīvs mūžs – līdz pat desmit un pat vairāk laktācijām. Dažādos mācību semināros gan iesaka veikt dažādus krustojumus ar citām gaļas un piena šķirnēm, jo tad teļi augs ātrāk un būs lielāki, bet mēs palikām pie sava un to nenožēlojam,” stāsta Marika. Ganāmpulkā šobrīd ir 24 gaļas šķirnes liellopi. Tie diennakts lielāko daļu uzturas aplokos. Tikai lielā vējā un sniegputenī tiek laisti nojumē. Jānis stāsta, ka tikai teļi vakaros tiekot ielaisti novietnē, lai pamielotos ar miltiem un tādējādi ātrāk pieņemtos svarā. “Lopi nemaz necenšas brist dziļajā sniegā. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs? Viņi pārvietojas pa trim galvenajām vietām – tur, kur ir barība, kur iespējams padzerties, un tur, kur labprātāk patīk gulēt. Tie, kuriem izaug radziņi, dažkārt ar tiem pabaksta kādu skābsiena rulli, bet kopumā dzīvnieki pēc rakstura ir ārkārtīgi miermīlīgi,” vērtē saimnieks.
Jānis uzskata, ka pieprasījums pēc liellopu gaļas esot arī Latvijā, tikai te neviens nešķirojot cenas, vienalga, tiekot pārdots gaļas vai piena šķirnes jaunlops. Cena esot ārkārtīgi maza kā vienas, tā otras šķirnes dzīvniekiem. “Tāpēc mēs gan ar interneta starpniecību, gan citādāk pamazām meklējam arvien jaunas un jaunas iespējas, lai jaunlopus pārdotu uz ārzemēm. Pagājušajā gadā tos pārdevām holandiešiem, tad – vāciešiem, arī lietuviešiem. Uz vietas Latvijā gaļas šķirnes bullīši nepaliek jau vairākus gadus,” stāsta Jānis. Lopi tiek pārdoti dzīvsvarā. Ārzemnieki labprātāk pirktu sešus līdz astoņus mēnešus vecus jaunlopus, bet Jānis un Marika ir ieinteresēti tos pārdot vēl dažus mēnešus vecākus, jo tad dzīvniekam ir lielāks svars, līdz ar to saimniekiem – lielāka peļņa. Lai gan jau zināmie pircēji “Pietiņu” lopus vērtējot ļoti labi, tomēr par cenām nākoties bieži vien krietni kaulēties, jo ārzemnieki nesteidzoties ar sava maka dāsnu virināšanu. “Viņi ļoti labi zina, cik mēs saņemtu par bullīti, ja to pārdotu tepat Latvijā, tāpēc arī tā garā runāšana un pat piespiešana, sakot, ja nemaksāsiet, lopu nedabūsiet,” piebilst Jānis.
Saimnieki uzskata, ka gaļas lopu audzēšana atšķirībā no piena lopiem “nesasien” rokas, jo cilvēks netiek pakļauts govju slaukšanas režīmam. Šiem lopiem tikai jāsaliek barība, un paši var būt brīvāki. Viena patiesība gan jāpatur prātā, ka gaļas lopiem ēst vajag nepārtraukti. Īpaši tad, ja ziemā ir lielāks aukstums. Lopbarību saimnieki sagatavo paši. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības kopā ar nomātajām pļavām ir vairāk nekā 30 hektāri. Arī tuvējie kaimiņi neliedzot savas pļavas. Lai lopi saņemtu kvalitatīvu lopbarību, regulāri tiekot atjaunoti zālāji. Izēdinot āboliņu, lopiem dzīvsvara pieaugums ir nesalīdzināmi lielāks, nekā izēdinot parastu pļavas zāli. Jānis un Marika nemin tonnu un kilogramu skaitu, kāds barības daudzums jāsagatavo, lai pietiktu ziemai. Viņi to mēra šķūņos. Kad tie ir pilni ar siena un skābsiena ruļļiem, tad skaidrs, ka pietiks.
Tiem, kuri vēl tikai domā par gaļas liellopu audzēšanu, “Pietiņu” saimnieki dod padomu sākt ar mazumiņu un neaizrauties ar dažādu gaļas šķirņu lopu krustojumiem, jo tīršķirnes lopus iespējams izdevīgāk pārdot. “Galvenais ir – izvēlēties šķirni, kas ir pieprasīta,” uzsver Jānis. Lai saņemtu valsts un Eiropas atbalstu, ganāmpulks ir pārraudzībā. Saimnieki smejas, ka naktīs guļot mierīgi, jo nevajagot domāt, kā atmaksāt bankā ņemtos kredītus. “Mēs kaut ko iekrājam un tikai tad uzlabojam, jo vienā gadā uzreiz lielu peļņu gūt nav iespējams. Šobrīd mums ir iecere iegādāties tīršķirnes bulli, lai nevajadzētu izmantot mākslīgo apsēklošanu. Vīrs arī visu tehniku ir piemērojis mūsu saimniecības vajadzībām, lai nevajadzētu pirkt pārlieku dārgo ārzemju lauksaimniecības tehniku, piemēram, skābsiena ruļļu nesamais ir viņa izdoma. Lai to nopirktu, vajadzētu izdot 800 latu,” stāsta Marika. Saimniecībā ir sarūpēta visa šobrīd nepieciešamā lauksaimniecības tehnika. Vienīgais pakalpojums ir skābsiena ruļļu tinēja izmantošana. Ir ierīkotas jaunas barotavas, kuras brauc raudzīt arī citi liellopu audzētāji, jo barība netiek izmētāta pa visu aploku, bet atrodas vienā konkrētā vietā.
Jānis pieredzes apmaiņā bijis pie gaļas liellopu audzētājiem Lietuvā un pārliecinājies, ka kaimiņos salīdzinoši lielāku vērību velta ciltsdarbam, kas Latvijā diemžēl atstāts pašplūsmā.
