Tuvākajos trīs mēnešos paredzēts vērtēt pakalpojumu kvalitāti slimnīcās, pārskatīt, cik dažādas manipulācijas katrā no tām tiek veiktas stacionāra apstākļos, kā arī, vai daļu no tām nevar veikt ambulatora apstākļos, pastāsta veselības ministrs Juris Bārzdiņš (ZZS).
– Pēdējo nedēļu laikā dažādos līmeņos tiek spriests – vajag vai nevajag veikt veselības aprūpes reformu Latvijā?
– Pārmaiņas veselības aprūpes sistēmā notiek nepārtraukti. Medicīna nestāv uz vietas. Vārds “reformas” nozarē strādājošajiem jau uzdzen drebuļus. Pārmaiņas šajā jomā notiek neatkarīgi no tā, kas ir ministrs. Mainās iedzīvotāju sastāvs, kam ir vajadzīga šī aprūpe, – tā arvien vairāk ir vajadzīga cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām. Pašreizējā situācija, kad mūsu nozare ir finansiālos žņaugos, paātrina dažādu pārmaiņu ātrumu. Nevar teikt, ka runa ir par kādu vienreizēju reformu, pārmaiņas būs nepārtrauktas.
– Kādas pārmaiņas tiek plānotas saistībā ar šā gada valsts budžeta konsolidāciju?
– Pakalpojumu saņēmēji – iedzīvotāji – nekādas pārmaiņas neizjutīs. Pārmaiņas būs tiem, kas sniedz šos pakalpojumus – dažāda veida finansējuma plūsmu maiņa, maksājumi par katru sniegto pakalpojumu atsevišķi utt. Taču tas viss skars slimnīcas vadītāju un viņa kolēģus, taču tam nevajadzētu attiekties uz iedzīvotājiem. Nozarei ir svarīgi, lai iedzīvotājs, kam ir vajadzīga šī sistēma, pārmaiņas “uz ādas” izjustu pēc iespējas mazāk. Cīņā par deķa vilkšanu uz savu pusi, kas tāpat visu neapsedz, nedrīkst iesaistīt iedzīvotājus. Dažādas pārmaiņas šajā jomā ir bijuši ar lielākiem vai mazākiem satricinājumiem, kas jau drīz vien ir aizmirsušies.
– Un tomēr – kādas ir reālās šogad vai tuvākajā nākotnē gaidāmās pārmaiņas veselības aprūpes sistēmā Latvijā?
– Tuvākajā nākotnē mūsu uzdevums ir panākt, lai, samazinot finansējumu veselības aprūpei, netiktu samazināta pakalpojumu pieejamība. Mēs šogad nodrošināsim iedzīvotājiem to pašu veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, kas bija līdz šim. Šogad Latvijas slimnīcās atjaunosies plānveida palīdzība, kas tika paredzēts valsts budžeta grozījumos jau pagājušā gada beigās. Tādējādi plānveida medicīnas pakalpojumi pirmajā pusgadā būs vairāk vai mazāk pieejami visās slimnīcās. Ir svarīgi, lai neveidotos lielas rindas uz šīs palīdzības saņemšanu. Tas, ka rindas būs, ir skaidrs, bet galvenais, lai tās nevilktos gadiem ilgi. Ir skaidrs, ka finansējumu veselības aprūpei vairs nedrīkst samazināt.
– Tātad ir plānots, ka plānveida palīdzības sniegšanai nauda pietiks līdz gada vidum?
– Plānveida palīdzībai naudai vajadzētu pietikt – tas lielā mērā ir atkarīgs no katras slimnīcas menedžmenta, šo izdevumu plānošanas spējas. Pirmkārt, ir jānodrošina neatliekamā palīdzība. Jāpiebilst gan, ka robeža starp neatliekamo un plānveida palīdzību ir ļoti izplūdusi. Šāda veida palīdzība jau tiek plaši realizēta tajās programmās, kas ir valsts apmaksātas. Tas, cik ilgam laikam naudas pietiks, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik intensīvi šī palīdzība tiks sniegta. Ja pēc pusgada neatradīsim papildu finansējumu veselības nozarei, noteikti palielināsies rindas. Savukārt neatliekamā palīdzība tiks nodrošināta pilnā apmērā visu laiku.
– Cik īsti liela ir tā summa, par kuru šogad ir samazināts finansējums veselības aprūpei, salīdzinot ar pagājušo gadu?
– Šis samazinājums ir aptuveni 12,3 miljoni latu. Trešo daļu no šīs summas jeb aptuveni četrus miljonus latu izdosies ietaupīt, veicot izmaiņas attiecībā uz kompensējamo medikamentu sistēmu – valsts tos turpmāk iegūs par mazākām izmaksām. To ir izdevies panākt, veicot pārrunas ar veselības aprūpes industriju, zāļu lieltirgotājiem.
Jāpiebilst, ka Latvijā iedzīvotāji zāles dzer daudz mazāk nekā Lietuvā vai Igaunijā, nemaz jau nerunājot par Vāciju vai Lielbritāniju. Ir redzams, ka ne tuvu visas ģimenes ārstu izrakstītās kompensējamo zāļu receptes aptiekās tiek realizētas. Ārsts domā, ka viņš ārstē pacientu, bet pacients izliekas, ka viņš ārstējas. Problēma ir apstāklī, ka nereti līdzfinansējums šiem medikamentiem, īpaši, ja ir vienlaikus vajadzīgas vairākas zāles, pensionāra budžetā veido pietiekami nopietnu robu. Viņam ir jāizvēlas – samaksāt par siltumu ziemā, īres maksu vai arī zālēm. Rezultātā nereti vienīgais glābiņš ir ārstēšanās slimnīcā, kur šis process jau izmaksā daudz dārgāk. Un tā ir cīnīšanās ar sekām.
– Uz kā rēķina plānots ietaupīt pārējās divas trešdaļas no minētajiem 12,3 miljoniem latu?
– Vēl vienu trešdaļu no šīs summas plānots iegūt, veicot izmaiņas Veselības ministrijas tiešās pakļautības iestādēs, no kurām daļa ir ārstniecības iestādes. Runa ir par Valsts infektoloģijas centru, Valsts Asins donoru centru, kam šā gada budžets ir nopietni samazināts, dodot uzdevumu šo iestāžu vadītājiem darīt visu iespējamo, lai pakalpojumu apjoms nesamazinātos. Ir samazināti izdevumi arī pašā ministrijā un tās pakļautībā esošajās administratīvajās iestādēs. Administratīvās kapacitātes samazināšanas ceļš gan tālāk vairs nav ejams – jau līdz šim Veselības ministrijā strādājošo skaits ir samazināts no 160 līdz 80 cilvēkiem.
– Un vēl viena trešdaļa no šīs summas?
– Vēl viena trešdaļa, kurā ietilpst pat vairāk nekā četri miljoni latu, tiks iegūta, samazinot finansējumu lielajām Rīgas slimnīcām, ģimenes ārstu institūcijai, kā arī solidāri visām pārējām ārstniecības iestādēm. Jāuzsver, ka tieši Rīgas iestādes būs tās, kas nesīs lielāko līdzekļu samazinājuma nastu.
– Pagājušā gada nogalē izskanēja, ka neatliekamās palīdzības sniegšana varētu tikt veikta tikai par maksu. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?
– Runa ir par traumpunktiem slimnīcās, kas vairs nenodrošina neatliekamo palīdzību. Traumpunktu būtība ir visai nenoteikta – tajos netiek sniegta palīdzība dzīvībai bīstamos gadījumos, un nereti tajos nav pat traumatologa. Kādas īsti funkcijas pilda traumpunkts?
Runas par maksu gan ir nepamatotas – valsts apmaksā neatliekamo un plānveida palīdzību slimnīcu ambulatorajās nodaļās, maksājot tur strādājošajiem par katru palīdzības saņēmēju. Jo vairāk cilvēku konkrētajā traumpunktā saņems palīdzību, jo vairāk šī iestāde nopelnīs un varēs uzturēt savus speciālistus. Veselības ministrija analizēs šīs pacientu plūsmas dažādās ārstniecības iestādēs.
– Runājot par reformām veselības aprūpē, ir izskanējušas bažas, ka tiks samazinātas algas mediķiem, viņu skaits ārstniecības iestādēs – samazināts, bet slimnīcas – slēgtas. Vai ir šāda veida ieceres?
– Protams, ja naudas ir mazāk, zināmas sekas tas rada. Tomēr tas nedrīkst iespaidot mediķus. Runājot par darbaspēku, skaidrs, ka vidējam medicīnas personālam būtu jāpārvietojas uz primāro aprūpi jeb ģimenes ārstu praksēm. Šobrīd viens ģimenes ārsts Latvijā algo vidēji 0,86 māsas – tā nav nekāda komanda. Ja pie viena šāda ārsta ir pierakstījušies pusotrs tūkstotis pacientu, diez vai viņiem var nodrošināt kvalitatīvu mdicīnisko palīdzību ar tik niecīgu komandu. Uzskatu, ka nākotnē katra ģimenes ārsta komandā jābūt vismaz diviem palīgiem. Daudzās Eiropas valstīs, ieskaitot Igauniju, ģimenes ārstu institūcijā ir vairāk strādājošo nekā pie mums.
– Slimnīcas plānots slēgt?
– Slimnīcu slēgšana ir tabu jēdziens, un es negribu to lietot. Tās netiks slēgtas. Arī līdz šim neviena slimnīca nav slēgta un nestāv ar aiznaglotām durvīm vai izsistiem stikliem. Daļa no tām ir pārveidotas par neatliekamās palīdzības slimnīcām, kurās nepieciešamības gadījumā ir iespējams saņemt arī stacionāra pakalpojumus. Ir jāuzlabojas primārajai aprūpei, tādējādi samazinot gultu skaitu slimnīcās. Daudzas lietas, ko kādreiz varēja izdarīt tikai slimnīcā nedēļas garumā, tagad var paveikt dažās stundās. Tāpat kādreiz slimnīcu klienti pārsvarā bija ar akūtām, bet tagad – ar hroniskām problēmām. Un arī cilvēki, kam ir šīs hroniskās problēmas, nevēlas ārstēties slimnīcās, bet gan darīt to mājās saprotoša ģimenes ārsta uzraudzībā.
– Cik liels ir to slimnīcu īpatsvars, kuras gaida lielākās pārmaiņas, sava veida statusa maiņa?
– Radikālas pārmaiņas tuvākajā laikā nevienu slimnīcu negaida. Ņemot vērā šogad pieejamo līdzekļu apjomu, šā gada pirmajos trīs mēnešos ir paredzēts vērtēt pakalpojumu kvalitāti slimnīcās, pārskatīt, cik dažādas manipulācijas katrā no tām tiek veiktas stacionāra apstākļos. Tāpat jāvērtē, vai daļu no tām nevar veikt ambulatora apstākļos. Būtisks ir arī speciālistu daudzums un nereti arī – vecums. Mēs nevaram sevi mānīt, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta 24 stundas diennaktī, ka tas tiek darīts droši visu šo laiku, ja attiecīgajā vietā strādā, piemēram, tikai viens anesteziologs. Tajā pašā laikā palīdzības sanemšanas iespēja arī lokālajās slimnīcās ir jāsaglabā.
– Viens no jūsu pārstāvētās ZZS līderiem Augusts Brigmanis ir skaidri norādījis – finanšu ministrs Andris Vilks (PS) savas idejas par veselības aprūpes sistēmas reformu var stāstīt vienīgi kādam pats savās mājās…
– Veselības aprūpei līdzekļus vairs nevar samazināt – ar laiku tie būtu vienīgi jāpalielina. Bet tas nenozīmē, ka šajā sistēmā nevar darīt kaut ko gudrāk un efektīvāk. Nepiepildītās vajadzības šajā jomā ir ļoti lielas.
