Gulbeniete Aivita Vizule pēc profesijas ir šuvēja, bet šo amatu apliecinošam diplomam viņa blakām var likt arī Amatniecības kameras meistara diplomu, kas iegūts, veidojot floristikas darbus. Viņai nav sveša arī adīšana, bet pēdējā laikā pievērsusies cepuru tamborēšanai. Pagājušajā gadā viņas darinājumi kopā ar citu veikumu bija aplūkojami izstādē Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā.
“Uzskatu, ka jebkura latviešu sieviete, ja vien pati to vēlas, prot kādu rokdarbu. Vismaz manas paaudzes sievietes prot, jo skolā taču mums arī kaut ko iemācīja. Varbūt visiem nepatīk adīt un tamborēt, bet var darīt kaut ko citu,” uzskata Aivita.
Vairāk nekā pirms 20 gadiem Aivita ļoti daudz adījusi – galvenokārt rakstainus un pīņainus džemperus, bet pēdējos gados šo nodarbi atlikusi malā, jo tā vairs nešķiet tik saistoša. Darba dēļ adīšanai neatlicis arī mazāk laika.
Viss sākās ar šalli
“Viss sākās ar pirmo manis pašas noausto šalli. Draudzene Ārija Medne, kuru es uzskatu par savu sargeņģeli, mani “aizvilka” uz lietišķās mākslas studiju “Sagša”, kur cilvēkiem, kas to vēlējās, tika piedāvāta iespēja noaust šalli. Pirms tam nekad mūžā nebiju to darījusi, tomēr šalli noaudu un pašai tā patika. Vēroju veikumu un secināju, ka šalle gan ir, bet nav tai pieskaņotas cepures. Saņēmos un notamborēju arī cepuri,” stāsta rokdarbniece. Drīz vien tapusi jau nākamā cepure – arī pieskaņota šallei. Gada laikā Aivita darinājusi daudz un dažādas cepures, kas jau ieguvušas sev jaunus īpašniekus. Viņa atzīst, ka strādāt pēc pasūtījuma ir grūti, jo ir jārespektē pasūtītāja vēlmes. Pat tad, ja Aivitai šķiet, ka kaut ko vajadzētu citādāk, jo tā būtu labāk, ir jāievēro norādes. Paņemot rokās dziju un tamboradatu, rokdarbniece uzreiz neiztēlojas iznākumu, bet ļaujas fantāzijai, arvien vairāk pārliecinoties, ka viņai patīk tamborēt tieši cepures, jo tām var piešķirt dažādu formu.
Aivita tamborē arī ziedus, kas, piesprausti pie cepures, to lieliski bagātina. Tamborētie ziedi, kam viducī iešūtas pērlītes, labi izskatās arī pie džempera un pat rokassomiņas. Viņa pievērsusies arī cimdu tamborēšanai. Tie ir bez pirkstu daļas, bet ar garu valni, lai tos varētu valkāt kopā ar tērpiem, kam ir īsākas piedurknes nekā ierasts. Ja kāds vēlas, zem šādiem cimdiem apakšā var pavilkt arī plānus pirkstaiņus.
“Šodien cilvēkiem visam nepietiek naudas, tāpēc, ja nevar nopirkt jaunu mēteli, tad katrs var uzadīt vai notamborēt jaunu šalli, cepuri un cimdus,” uzskata Aivita. Viņai lieti noderējusi arī šuvējas prasme, kad pagājušajā vasarā vajadzējis šūt beretes.
Šobrīd modē ir pērles, tāpēc tās izmanto arī Aivita. Viņa tās uzver uz dzijas pavediena un ietamborē cepurē kā rotājumu. Ar pērlīšu rotājumu tapušas vairākas cepures, kas piestāv ne tikai ikdienai, bet arī grezniem pasākumiem.
Vērojot etnogrāfiskos rakstus un izzinot, kā agrāk rotājušās latviešu sievietes, Aivita darina arī tā saucamos pulsa sildītājus. Tie līdzinās platam cimda valnim, ko uzvelk virs plaukstas. Pulsa sildītāji pilda ne tikai praktisku funkciju, bet kalpo arī kā rotaslieta. Aivita atzīst, ka tie rada ļoti patīkamu sajūtu. Lai šis darinājums tiešām līdzinātos rotaslietai, Aivita tajā ieada dažādus etnogrāfiskos rakstus no dažādu krāsu pērlītēm. Atkarībā no raksta sarežģītības viena šāda pulsa sildītāja darināšanai ir vajadzīgas pat vairākas dienas. Arī rakstu nosaukumi ir interesanti, piemēram, pērlīšu raksts, kas rotā zilganpelēkos toņos adīto aproci, saucas “Malkas pagales dancā”.
Esmu iedvesmas cilvēks
Aivita priecājas par visiem krāsu toņiem, tomēr starp daudziem noteikti vispirms izvēlas zili zaļos toņus, lai gan pašas garderobē īpaši daudz šādas krāsas apģērba gabalu nemaz neesot. “Cilvēkam piestāv visas krāsas, tikai jāatrod piemērots tonis. Dabā vispār nav sastopami tīrie toņi, bet gan pustoņi. Man arī kādreiz šķita, ka nepiestāv rozā krāsa, bet izrādījās, ka ir kāds šīs krāsas pustonis, kas arī man piestāv. Savulaik ļoti nepatika tumši zila krāsa, bet cilvēku krāsu izjūta, gadiem ejot, tomēr mainās,” secina Aivita. Krāsu daudzveidību rokdarbniece iesaka saskatīt dabā un tās četros gadalaikos. Viņa atklāj, ka patīkot arī baltā krāsa un krāsu kontrasti, izņemot vienu – balts ar sarkanu.
Rokdarbniece uzskata, ka pieder cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga iedvesma, lai radītu kaut ko skaistu. Ja iedvesmas nav, tad labāk pie diegiem un adatām neķerties. Viņa stāsta, ka iedvesmu gūstot, vērojot dabu, tiekoties ar labiem un patīkamiem cilvēkiem. Jaunas idejas tiekot izauklētas arī naktīs, kad nenāk miegs. “Man bija iespējams tikties ar mākslinieci Ilzi Avotiņu, kuras darbi ir ļoti koši. Es nepretendēju uz mākslinieces titulu, bet piekrītu viņas teiktajam, ka māksliniekam ir ļoti daudz ideju, ko grūti īstenot, jo cilvēkam ir tikai divas rokas. Arī man tā ir. Esmu cilvēks, kurš var darīt tikai to, kas patīk. Nevaru iedomāties sevi strādājam rūpnīcā, jo izgatavot divas absolūti vienādas lietas man nākas ļoti grūti, pat neiespējami. Tāpēc arī nav divu vienādu cepuru. Uzskatu, ka esmu ideju ģeneratore, kas ir gatava savās idejās dalīties ar citiem,” stāsta Aivita. Drīzumā viņa iecerējusi atkal sēsties stellēs, lai darinātu jaunu šalli. Kāda tā būs, to sieviete jau skata iztēlē. Aivita apguvusi arī šaļļu tapošanu, bet uzskata, ka tā ierobežo cilvēka fantāziju un izdomu, tāpēc viņa iecerējusi apgūt lakatu darināšanu uz kartona. Sapnis ir noaust arī kādu lupatu segu, bet kopā ar floristēm Antru Trusli, kuru Aivita uzskata par savu pirmo skolotāju, un Inesi Baumani – sarīkot arī floristikas darbu izstādi.
Nesaista dārgi zīmoli
Darinot rokdarbus, Aivita ļaujas arī dažādām domām, kas saistās ar dzīves jēgu, tās vērtībām un cilvēkiem, kas apkārt. Viņa sapratusi, ka vērtības izkristalizējas tieši dzīves grūtākajos brīžos, kad nav darba, pasliktinās veselība, nav līdzekļu iztikai, zaudēts tuvs cilvēks. “Ja līdz šim es gribēju būt visur un darīt visu, tad tagad mācos pateikt striktu “nē”. Esmu atskārtusi, ka cilvēka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Bieži vien dzīves uzliktie pārbaudījumi cilvēku padara stiprāku. Mani nesaista arī pasaulīgas lietas, kas tā vilina cilvēkus, piemēram, liela māja, automašīna vai bagātība, kas šodien var būt, bet rīt – vairs ne. Nesaista arī dārgie zīmoli, kas bieži vien tikai rotā Ķīnā ražotas lietas. Daudz vairāk par dārgu zīmolu ir jānovērtē cilvēka roku darbs. Tas tā nenotiek. Cilvēki šodien žēlojas, ka viss ir slikti, bet es domāju tā – kamēr cilvēkam ir rokas, kājas un galva, tikmēr nav ko žēloties. Dievs mums ieliek rokās tieši to, kas konkrētajā laikā ir vajadzīgs, ” uzskata Aivita.
