Gulbenes baptistu draudzes sludinātājs Mihails Voronovs pirms mēneša, 19.decembrī, ordinēts par mācītāju. Tas ir nozīmīgs notikums draudzē. Ordinēšana notika Gulbenē, piedaloties baptistu bīskapam Pēterim Sproģim. 47 gadus vecais M.Voronovs jau septiņus gadus kalpo Gulbenes baptistu draudzē. 10 gadus viņš ir arī Balvu baptistu draudzes gans, trīs gadus – kapelāns Cēsu pusaudžu cietumā. Dievkalpojumus mācītājs vada latviešu un krievu valodā. M.Voronovs ir dzimis rīdzinieks, bet jau vairākus gadus dzīvo Balvos, ir precējies trīs bērnu ģimenes tēvs. “Dzirkstele” aicinājusi viņu uz sestdienas sarunu.
– Kā jūs pats nonācāt pie kalpošanas Dievam un baptistu baznīcai?
– Tas notika vēlu. Man tad bija jau 29 gadi. Līdz tam biju dzīvojis bez ticības, bez Dieva. Mana pirmā izglītība un sākotnējā profesionālā darbība nav saistīta ar garīgo jomu. 15 gadus Rīgā nostrādāju rūpnīcā “VEF”. Bija darīšana ar elektroniku. Līdz ar Atmodu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pievērsos biznesam, kas, protams, nebija nekāds tīrais. Tobrīd jau biju precējies, ģimenē auga divi bērni. Biznesā gāja labi. Tomēr kaut kas mūsu dzīvē negāja tā, kā gribētos. Sieva pirmā sāka meklēt izeju jeb garīgo ceļu. Viņa pievērsās jogai, dažādām reliģijām un pat burvjiem. Tad sieva izvēlējās pareizticīgo baznīcu. Gribēja arī turp vest mūsu bērnus. Bet tad sagadījās tā, ka, apmeklējot autovadīšanas kursus, viņa iepazinās ar baptistu draudzes pārstāvi, kura uzaicināja atnākt uz dievkalpojumu. No tā brīža viņa sāka lūgt par mani, piesaistot arī citus draudzes locekļus. Tajā brīdī mūsu ģimene faktiski izira. Es pārmetu sievai, ka man nav vajadzīga tāda dzīvesbiedre, kuras nav man blakus biznesa prezentācijās, restorānos. Teicu, ka draugi smejas par mani, jo sieva daudz laika pavada baznīcā. Taču viņa turpināja lūgties par mani. Pagāja pusgads, un arī es pats sāku meklēt Dieva atbildes, jo pats nespēju saprast, kas manā dzīvē nav tā, kā vajadzētu. Nāca apjausma, ka esmu grēcinieks un ka mana dvēsele negrib ar to samierināties. Tajā brīdī biju viens. Es lūdzos Dieva žēlastību un saņēmu to. Mana dzīve krasi mainījās. Palikt biznesā man nebija pieņemami. Ģimenes dzīve mainījās uz labo pusi, starp mums ar sievu atjaunojās mīlestība, turklāt tik stipra kā vēl nekad. Dzīvesbiedre aizlūdza, lai kļūstu par sludinātāju, un tas notika. Manī radās vēlme kalpot baznīcai. Sāku sacerēt dzeju, sāku sludināt Rīgā, bet no 1996.gada – Rēzeknes pusē, Audriņos. Tur aizritēja trīs gadi.
– Kā dzīves ceļš jūs atveda uz baptistu draudzi Gulbenē?
– 20. un 21.gadsimta mijā Balvos baptistu draudzē tika apzināta nepieciešamība pēc dievkalpojumiem krievu valodā. Sākumā turp no Rīgas reizi mēnesī brauca mans kolēģis, vēlāk man piedāvāja pārņemt kalpošanu šajā draudzē. Tad pārcēlāmies uz dzīvi Balvos. 2000.gadā Balvos tika reģistrēta baptistu baznīca, kurā dievkalpojumus vadu valsts valodā un krieviski. Draudzē tādējādi ir iespēja apjaust, ka Dieva mīlestībā dažādu tautību un nacionalitāšu pārstāvji gūst svētību savstarpējai cieņai un labestībai. Kopš 2003.gada kalpoju arī Gulbenes baptistu draudzē. Paralēli esmu daudz mācījies misionāru kursos Rīgā, ieguvu sertifikātu, kas nostiprina manas zināšanas un prasmes baznīcas vadīšanā. Esmu arī neklātienē beidzis teoloģijas semināru ASV, iegūstot bakalaura grādu. Tomēr uzskatu, ka zināšanas bez prakses neko nedod.
Protams, baptistu draudze Gulbenē ir neliela, tāpat kā vairumā Latvijas lauku reģionu. Bieži pulcējamies uz lūgšanām nevis savā baznīcā, bet pie draudzes locekļiem mājās. Baptistu draudzes līdzinās pirmajām kristīgajām draudzēm, kādas bija pasaules vēsturē. Tikai Rīgas Mateja baptistu draudzē un vēl pāris citās ir tūkstotis vai pustūkstotis cilvēku. Latvijā baptisti ir jau 150 gadu, bet pasaulē pērn baptistu baznīca svinēja savas pastāvēšanas 400 gadu jubileju.
– Jūs esat arī kapelāns Cēsu pusaudžu cietumā. Ko varat teikt par šiem bērniem?
– Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mēs noreibām no brīvības. Un arī savus bērnus audzinājām brīvi. Mēs neiemācījām viņus novērtēt brīvības cenu. Bet īsta brīvība ir spēja brīvi sevi ierobežot. Cilvēkam, personībai ir jā-
izaug līdz tam. Pie mums ar bērniem viss notiek ačgārni. Viņi lieliski zina savas tiesības, bet par pienākumiem nav sajēgas. Pamēģini izšķirt divu pusaudžu kautiņu! Tu paliksi vainīgs. Esmu to piedzīvojis. Es neliku lietā kulakus, tikai stingri saņēmu vienu no kaušļiem aiz rokas. Kas notika? Viņš izsauca ātro palīdzību un pieprasīja, lai mediķi fiksē, ka no mana tvēriena viņam uz rokas ir radušies zilumi.
– Vai tas bērns nesaprata, ka jūs pārtraucāt kautiņu viņa paša labā?
– Tur jau tā lieta, ka daudziem bērniem šodien agresija ir personības pašizpausmes veids. Viņš vadās no pieņēmuma, ka ir tiesīgs pašapliecināties. Es, apturot šo agresiju, it kā kļūstu par personības brīvības ierobežotāju. Ar ko tas viss var beigties, liela daļa nepilngadīgo likumpārkāpēju nedomā līdz tam brīdim, kad nonāk uzvedības korekcijas iestādēs. Tikai tad viņi apjēdz, ka par savu rīcību ir jāatbild.
– Vai ticat, ka varat palīdzēt šiem bērniem?
– Ja es paļautos tikai uz saviem spēkiem vien, laikam ātri nonāktu slimnīcā. No cilvēciskā viedokļa tas ir absurdi. Bez Dieva palīdzības nekas nenotiktu. Manu kā garīdznieka darbu Cēsu pusaudžu cietumā nevar novērtēt pēc acīm redzamiem rezultātiem. Izmantojot brīvu iespēju sludināt, es stāstu par Dievu. Pieņemt to vai ne, tā ir katra paša izvēle. Es ticu tam, ka Dieva vārds ir kā sēkla, kura kādā brīdī nesīs ražu. Varbūt šodien vēl ne, bet rīt. Svarīgi, lai ikviens apzinātos, ka ir iespēja sākt jaunu dzīvi. Visa paļaušanās uz Dievu, ka viņš uzrunās bērnu sirdis.
– Cilvēki nereti atceras par Dievu tad, kad sāk slimot, un cer ar lūgšanu palīdzību izdziedināties.
– Dziedināšana ar lūgšanas spēku – tas nav nekas ekstremāls. Tā ir bijis vienmēr jebkurā kristiešu draudzē. Tas var notikt klusi, bez liekas pompozitātes, priecājoties draudzē, ka lūgšanas ir līdzējušas kādam atlabt. Taču priecāties var arī skaļi – ar reklāmu. Katra draudze izvēlas savu ceļu.
– Gan ticīgie, gan neticīgie dabas parādībās šodien saskata pasaules gala tuvumu. Un jūs? – Šoziem Latvijā daudzi jau apjauta, ko nozīmē cilvēka bezspēks dabas stihijas priekšā, jo laukos ne vienā vien mājā uz ilgāku laiku pazuda gaisma. Elektrības padeve netika atjaunota tik ātri kā gribētos. Tas vēl nav nekas, salīdzinot ar katastrofām, kādas pašlaik vērojamas citur pasaulē. Bībelē sacīts – cilvēkiem nav jāzina, kad tieši būs pasaules gals. Teikts arī, ka šā notikuma priekšvēstneši būs zemestrīce, plūdi, slimības. To mēs jau izjūtam. Tas viss notiek un notiks. Un tur mēs neko nevaram padarīt. Kas šajā laikā ir svarīgākais katram no mums? Nodibināt personisku kontaktu ar Dievu! Svarīgi, lai cilvēks tic Jēzum Kristum kā savam personiskajam, nevis visas pasaules glābējam. Tikai personiskais kontakts atņem bailes no pasaules gala un jebkādiem citiem pārbaudījumiem. Svarīgi ticēt rītdienai, kas apsola Debesis. Tas palīdz pārciest visu. Jā, cilvēkiem daudzviet pasaulē šodien klājas grūti. Dabas katastrofās iet bojā ticīgie un neticīgie. Brazīlijā nogruvumos starp cietušajiem, bojā gājušajiem ir daudz baptistu, kuri kādreiz uz šo valsti aizceļojuši arī no Latvijas. Mēs lūdzamies par viņiem.
– Šodien cilvēki vairs masveidā neiet uz baznīcu, kā tas bija Atmodas laikā. Tā vairāk ir personiska nepieciešamība.
– Apmeklēt baznīcu vairs nav moderni. Tomēr es nesaredzu krīzi garīgajā laukā. Drīzāk es to nosauktu par baznīcas attīrīšanās procesu. Grūtos laikos daudzi bagātie kristieši, kuru ienākumi sāk samazināties, jūtas pievilti. Ir sajūta, ka Dievs viņiem nepalīdz. Tāpēc ir tādi, kas aiziet no draudzēm. Cilvēki taupa naudu uz garīgās dzīves rēķina. Viņi cītīgi skaita naudu, kuras ir kļuvis mazāk. Neiet uz baznīcu, lai nebūtu jāmaksā desmitā tiesa. Taču tā ir tikai atruna. Nevienam nekas nav jāmaksā piespiedu kārtā. Es runāju par cilvēkiem, kuri šodien ir apjautuši, ka ar baznīcu viņus saista tikai naudas attiecības. Pret lieliem ziedojumiem viņi cerēja saņemt vairāk Dieva žēlastības. Šie cilvēki aizmirsa, ka visa pamatā ir ticība. Nevis nauda vai materiālās vērtības. Patiesībā šodien cilvēki masveidā iet projām no baznīcas. Taču tajā pašā laikā daudzi tikai sāk pievērsties Kristum. Varbūt vēl neredzam viņus baznīcās. Cilvēki skatās kristīgos televīzijas raidījums, klausās kristīgo radio. Tas ir jauns etaps kristīgajā sabiedrībā. Uzskatu, ka kristiešu skaits pasaulē palielinās, lai gan baznīcas ir patukšas.
– Vai Dievs mūs visus vienādi mīl?
– Dieva mīlestība dvēseles glābšanai ir vienāda visiem.
