Mihails Voronovs aicina nedomāt par pasaules galu, bet par savas dvēseles glābšanu
Gulbenes baptistu draudzes sludinātājs Mihails Voronovs pirms mēneša, 19.decembrī, ordinēts par mācītāju. Tas ir nozīmīgs notikums draudzē. Ordinēšana notika Gulbenē, piedaloties baptistu bīskapam Pēterim Sproģim. 47 gadus vecais M.Voronovs jau septiņus gadus kalpo Gulbenes baptistu draudzē. 10 gadus viņš ir arī Balvu baptistu draudzes gans, trīs gadus – kapelāns Cēsu pusaudžu cietumā. Dievkalpojumus mācītājs vada latviešu un krievu valodā. M.Voronovs ir dzimis rīdzinieks, bet jau vairākus gadus dzīvo Balvos, ir precējies trīs bērnu ģimenes tēvs. “Dzirkstele” aicinājusi viņu uz sestdienas sarunu.
– Kā jūs pats nonācāt pie kalpošanas Dievam un baptistu baznīcai?
– Tas notika vēlu. Man tad bija jau 29 gadi. Līdz tam biju dzīvojis bez ticības, bez Dieva. Mana pirmā izglītība un sākotnējā profesionālā darbība nav saistīta ar garīgo jomu. 15 gadus Rīgā nostrādāju rūpnīcā “VEF”. Bija darīšana ar elektroniku. Līdz ar Atmodu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pievērsos biznesam, kas, protams, nebija nekāds tīrais. Tobrīd jau biju precējies, ģimenē auga divi bērni. Biznesā gāja labi. Tomēr kaut kas mūsu dzīvē negāja tā, kā gribētos. Sieva pirmā sāka meklēt izeju jeb garīgo ceļu. Viņa pievērsās jogai, dažādām reliģijām un pat burvjiem. Tad sieva izvēlējās pareizticīgo baznīcu. Gribēja arī turp vest mūsu bērnus.
Bet tad sagadījās tā, ka, apmeklējot autovadīšanas kursus, viņa iepazinās ar baptistu draudzes pārstāvi, kura uzaicināja atnākt uz dievkalpojumu. No tā brīža viņa sāka lūgt par mani, piesaistot arī citus draudzes locekļus. Tajā brīdī mūsu ģimene faktiski izira. Es pārmetu sievai, ka man nav vajadzīga tāda dzīvesbiedre, kuras nav man blakus biznesa prezentācijās, restorānos. Teicu, ka draugi smejas par mani, jo sieva daudz laika pavada baznīcā. Taču viņa turpināja lūgties par mani.
Pagāja pusgads, un arī es pats sāku meklēt Dieva atbildes, jo pats nespēju saprast, kas manā dzīvē nav tā, kā vajadzētu. Nāca apjausma, ka esmu grēcinieks un ka mana dvēsele negrib ar to samierināties. Tajā brīdī biju viens. Es lūdzos Dieva žēlastību un saņēmu to. Mana dzīvi krasi mainījās. Palikt biznesā man bija nepieņemami. Ģimenes dzīve mainījās uz labo pusi, starp mums ar sievu atjaunojās mīlestība, turklāt tik stipra kā vēl nekad. Dzīvesbiedre aizlūdza, lai kļūstu par sludinātāju, un tas notika. Manī radās vēlme kalpot baznīcai. Sāku sacerēt dzeju, sāku sludināt Rīgā, bet no 1996.gada – Rēzeknes pusē, Audriņos. Tur aizritēja trīs gadi.
– Kā dzīves ceļš jūs atveda uz baptistu draudzi Gulbenē?
– 20. un 21.gadsimta mijā Balvos baptistu draudzē tika apzināta nepieciešamība pēc dievkalpojumiem krievu valodā. Sākumā turp no Rīgas reizi mēnesī brauca mans kolēģis, vēlāk man piedāvāja pārņemt kalpošanu šajā draudzē. Tad pārcēlāmies uz dzīvi Balvos. 2000.gadā Balvos tika reģistrēta baptistu baznīca, kurā dievkalpojumus vadu valsts valodā un krieviski. Draudzē tādējādi ir iespēja apjaust, ka Dieva mīlestībā dažādu tautību un nacionalitāšu pārstāvji gūst svētību savstarpējai cieņai un labestībai.
Kopš 2003.gada kalpoju arī Gulbenes baptistu draudzē. Paralēli esmu daudz mācījies misionāru kursos Rīgā, ieguvu sertifikātu, kas nostiprina manas zināšanas un prasmes baznīcas vadīšanā. Esmu arī neklātienē beidzis teoloģijas semināru ASV, iegūstot bakalaura grādu. Tomēr uzskatu, ka zināšanas bez prakses neko nedod.
Protams, baptistu draudze Gulbenē ir neliela, tāpat kā vairumā Latvijas lauku reģionu. Bieži pulcējamies uz lūgšanām nevis savā baznīcā, bet pie draudzes locekļiem mājās. Baptistu draudzes līdzinās pirmajām kristīgajām draudzēm, kādas bija pasaules vēsturē. Tikai Rīgas Mateja baptistu draudzē un vēl pāris citās ir tūkstotis vai pustūkstotis cilvēku. Latvijā baptisti ir jau 150 gadu, bet pasaulē pērn baptistu baznīca svinēja savas pastāvēšanas 400 gadu jubileju.
(Vairāk lasiet 22.janvāra “Dzirkstrelē”)
