Es jautāju kaimiņu Jēcim, kā viņš vērtē satiksmes ministra Auguļa vizīti Gulbenē.
“Oi, visnotaļ pozitīvi! Tas ir simbolisks ministrs bez stratēģiskas domāšanas.”
“Ej nu, Jēci, neaprunā mūsu ministrus! Viņi par mums rūpējas, domā, mūs vada.”
“He, tu tikpat naivs kā mana laulene Amālija – domā, ka vada. Es sacītu tā: var jau būt, ka domā, katrs kaut ko domā, bet domā, bet vai dara arī kaut ko lietas labā? Nu kā tad īsti būs? Vai tas pasažieru vilciens Gulbene – Rīga ripos? Vai tie ceļi kļūs labāki? Vai kravas pārvadās ar klibas ķēves ātrumu? Nezinājām un arī neuzzinājām!”
“Sacīsi, ka veselības ministrs Bārzdiņš nav apdāvināts ar veselības iestāžu reformēšanas idejām? Ir, Jēcīt, tu to nevari noliegt. Cik veselības ministru ir bijis pa šiem atmodas gadiem! Tie visi ir pielikuši savu roku un plecu, lai tos medicīniskos jautājumus reiz par visām reizēm atrisinātu. Nu katrs risina pēc saviem ieskatiem un domāšanas spējām.”
“Jā, jā,” Jēcis norūc, “reformēs tik ilgi, kamēr mēs visi izmirsim.”
“Nē, Jēci, neuztraucies – mirstība dzimstību piecreiz vēl nepārsniedz, tāpēc nav ko paniku celt. Sabūvēsim jaunas ražotnes – bezdarbniekiem būs darbs, pazudīs “simtlatnieki”, dzīve kļūs vieglāka un arī skaistāka. Nebūs parādnieku, visi varēs samaksāt komunālos maksājumus, arī nodokļus. Tavai kaimiņienei Anniņai vienreiz būs darbs un vairs no tevis neaizņemsies naudu, jo tu pats teici, ka tava pensija nav kaprona zeķe, bet cilvēkam grūtā brīdī jāizpalīdz. Ievēlēs vai nu iecels jaunu prezidentu, to, protams, darīs mums zināmu. Mums viņš nebūs jāvēl, jo mēs abi nedaudz esam pamuļķi, sastrādāsim ziepes. Skaties, jau klāt būs pavasaris, visi kociņi zaļos, putniņi dziedās un mums jautrs prāts.”
