Nekad pie tā pierast nevar. Zini, ka nenāks atpakaļ, bet nespēj noticēt. Draugs ir aizgājis. Uz visiem laikiem. Ir balta diena. Salst. Un zini, ka drauga sirdi sasildīt vairs nav iespējams. Bet tik ļoti gribētos!
Ak, kaut man Daliņa kājiņas būtu… Tad paspētu varbūt vēl atgriezties vakardienā, lai atvadītos. Lai apskautu. Lai sajustu, kā pukst drauga sirds. Lai redzētu viņu smaidām. Mēs kopā iemalkotu tēju un parunātos par dzīvi – kas bija, ir un būs arī tad, kad mūsu nebūs. Mēs runātos arī par mīlestību, kura ir visapkārt, bez kuras nav iespējams no rīta pamosties, atvērt acis un elpot. Mēs runātos par gaidīšanu, par atvadīšanos, par satikšanos – par visu to, no kā sastāv dzīve. Un arī par to, ka cilvēkam nav nekā svarīgāka par mājām. Sevišķi, ja tajās aizvadīta visa dzīve. Tādās mājās nekad nav vientuļi. Draugs stāstītu man, un es klausītos. Viņš atkal ļautu man uz brīdi ienākt viņa pasaulē. Kurā ir spilgtākas krāsas un emocijas, daudz gribasspēka un bezgala daudz sirsnības. Viņš stāstītu par visiem, kurus mīl. Mēs šķirstītu albumus, un man sajuktu viņa raduraksti. Tik lieli tie ir! Un mēs nespētu atvadīties, kaut vakars jau vēls. Mēs runātu par to, ka gribētos dzīvot 100 gadus, ja vien Daliņa kājiņas būtu. Lai paspētu būt visur, kur vēlas sirds un prāts. Lai sajustu vēl un vēl viena pavasara smaržu rožu krūmā pie mājām, ievās pilsētas parkā, ceriņos pilsētas šaurajās ieliņās. Lai vēl ļautos vasaras saules, ceļa putekļu un pļavas glāstiem, kur laimīgos mirkļos ir būts.
Kā tagad būt? Draugs ir pateicis priekšā. Pirms palaist projām, ir jādomā silti. Lai ledus un sniegi kūst!
