“Ārprāts, nu kur tik slinki cilvēki var būt? Drīz jau vajadzēs pašvaldībai arī no istabas līdz garāžai katram ceļu izšķūrēt,” šādu komentāru izlasīju pie “Dzirksteles” interneta portālā ievietotās ziņas “Joprojām sūdzas par sniega vaļņiem”.
Taisnība komentāra autoram vai autorei, jo tiešām esam slinki. Protams, es nerunāju par cilvēkiem, kuri ir cienījamā vecumā. Apbrīnojama ir tā sabiedrības daļa, kas, būdama spēka gados, tā vietā, lai pastrādātu svaigā gaisā un atbrīvotu savas privātmājas pievadceļu no sniega vaļņa, kas radies, tīrot ielu, ir gatava vainot visus pēc kārtas, tikai ne paši sevi.
Arī es katru ziemu esmu neskaitāmas reizes rakusies cauri divmetrīgam sniega valnim, kas sadzīts pie sētas vārtiņiem, lai tos varētu atvērt, bet tāpēc nevainoju ielu uzturētājus. Priecājos, ka iela ir izbraucama.
Arī traktorists ir tikai cilvēks, kurš dara savu darbu. Viņam nav jāapstājas pie katriem vārtiem un jānorok sniegs. Arī cilvēkiem, kuri saņem simt latu stipendiju, nav jākalpo privātmāju īpašniekiem.
Tā vietā, lai pastrādātu paši, mēs metamies vainot Labiekārtošanas iestādes darbiniekus, ielu uzturētājus, sētniekus, kuri jau tā šajā ziemā strādā pāri saviem spēkiem.
Nemitīgi kādam viss ir slikti: ziemā sniega vaļņi par lielu, vasarā – smilšu un putekļu par daudz, rudenī – kritušās lapas pašiem grūti sakasīt, pavasarī – ūdens notekgrāvī pārāk dziļš. Vai tiešām paši esam tik slinki?
Ja jau tik ļoti uztrauc sniega vaļņi pie mājām, tad varbūt daudz vairāk kritikas ir pelnījušas tās personas, kas savulaik iegādājušās īpašumus pilsētā un par tiem, šķiet, aizmirsušas. Tieši gar šiem īpašumiem ietves ir pārvērtušās sniega kalnos, liekot gājējiem balansēt pa tām kā īstiem alpīnistiem.
