“Es neesmu nekāda kundze. Visiem tikai Biruta,” sasveicinoties saka Stāmerienas pagasta “Storu” māju saimniece astoņdesmit trīs gadus vecā Biruta Babule. Silti sakurinātajā virtuvē un istabās smaržo pēc tikko ceptas maizes un pīrāgiem. Maizes krāsns vēl turpina dāsni izdāļāt savu siltumu saimnieku pēckara gados celtajai ēkai. Istabā uz maizes dēļa, kas darināts no koka, sarindojušies ar drāniņu apklāti vēl silti rupjmaizes kukulīši. Visi tik līdzīgi cits citam, kā vienas mātes bērni.
“Katram kārtīgam latvietim arī runāšana iet caur vēderu, ja tas ir pamielots. Es jau arī piederu vēl vecajiem latviešiem, kas ciemiņu no mājas laukā neizlaidīs, ja nebūs pacienājis,” rindojot galdā šķīvjus ar pīrāgiem un maizes šķēlēm, smejas Biruta.
Paļaujas “uz aci”
Maizīti saimniece cep jau kopš bērnības dienām, kad šo nodarbi viņai ierādījusi mamma. Sākumā Biruta tikai stāvējusi blakus un vērojusi māmuļas rosīšanos, ar nepacietību gaidot, kad pati varēs veidot kukuļus. Gadiem ejot, Birutas māmuļai spēka palicis mazāk, tāpēc viņa šo katra latvieša sētā svēto prasmi novēlējusi turpināt meitai. “Pirkto maizi mājās nekad neesam ēduši. Vienmēr cepuši tikai paši. Vasarās, kad ciemos no Baldones un Rīgas atbrauc manas māsas, maizi cepu vairāk, jo, viņām prom braucot, ciemakukulis vienmēr ir maizīte,” stāsta cepēja. Tagad vecmāmuļas cepto maizi iecienījuši arī mazdēli. Lai gan kopš tās dienas, kad Biruta patstāvīgi izcepusi pirmos maizes kukuļus, ir pagājuši daudzi gadu desmiti, cepšanas procesā nekas neesot mainījies, jo viņa joprojām ievērojot tikai māmuļas ieteikumus.
“Man nav nekādas īpašas maizes cepšanas receptes. Vienu gan esmu novērojusi, jo vairāk gribu, lai viss sanāk labāk, jo iznākums ir gluži pretējs, tāpēc īpašu maizes cepšanas rituālu man nav. Viss ir tikai praksē pārbaudīts un balstīts uz manis pašas izjūtu. Neko iepriekš nesveru un nemēru. Paļaujos, kā saka, uz aci. Citi jau stāsta, ka milti jāiesijā, ka mīkla stundām jāmīca, bet es to nedaru,” stāsta Biruta. Savulaik arī rudzi vārpojuši tuvējos tīrumos, bet tagad saimniece miltus pērk. Viņa prāto, ka varētu jau vēl nodarboties ar lauksaimniecību, ja vien būtu iespējams sarunāt kādu, kas ar kombainu palīdz labību novākt. Arī dzirnavas graudu malšanai šodien esot pa pasauli jāmeklē.
Uzticīga egļu malkai
Kā svētu un dārgu relikviju Biruta glabā seno maizes abru, kas izgatavota pēckara gados un mantota no mātes. Pēc kārtējās maizes cepšanas viņa abru izplaucē ar karstu ūdeni. “Manam mūžam šīs abras pietiks,” cepēja domīgi piebilst. Saimniece cep ne tikai rudzu maizi, bet arī saldskābmaizi, dažādus pīrāgus, plātsmaizes un baltmaizi. Pēdējos, izņemot saldskābmaizi, viņa iešaujot ar malku kurināmās plīts cepeškrāsnī. “Storās” maizes krāsns iemūrēta tā, lai veiktu divas funkcijas – ceptu maizi un apsildītu arī divas istabas. Arī pati maizes krāsns mutes atvere neliecina, ka tajā varētu tikt cepta maize, tomēr vienā laikā krāsnī cepas seši kukuļi. Maizes krāsns kurināšanai saimniece izmanto tikai egles malku. Nekādu noslēpumu tajā neesot, tikai ogļu vairāk un cits karstums salīdzinājumā ar krāsni, kas kurināta ar bērza malku. Krāsni kurina aptuveni pusotru stundu. Tad katru no mīklas ar rokām izglāstīto kukuli Biruta novieto uz rudenī salasītām un izkaltētām kļavu lapām un ar maizes lizi iešauj krāsnī. “Maizes cepšanai īpašu noskaņojumu sevī neradu. Kāda nu manos gados kura diena. Kad maize izcepusies, ņemu to laukā no krāsns, nokasu lapas un lieku kukuļus uz tiem paredzēta dēlīša. Apglāstu ar ūdeni un kukuļus sasedzu,” stāsta cepēja. Šim maizes cepšanas rituālam Biruta rod laiku reizi nedēļā. Uz pasūtījuma gan maizi viņa vairs necepot. Savulaik viņa izlīdzējusi bijušajam pagasta padomes priekšsēdētājam Raitim Apalupam. Arī Saeimas vīri ne reizi vien nogaršojuši “Storu” saimnieces cepumu. Arī pīrāgiem mīkla tiekot iejaukta tikai svētku dienās, kad ciemiņi gaidāmi. “Ar ko tad citu, ja ne ar pašas ceptiem pīrāgiem, sagaidīšu un pamielošu savus mazdēlus. Viņi jau man vasarās dikti palīdz,” priecājas saimniece. Viņa atzīstas, ka pīrāgus gan esot sākusi cept pa jaunam. Pienā iejaucot gan miltus, gan uzbriedināto raugu, gan citas piedevas un ar koka karoti visu samaisot tā, lai mīkla nebūtu pārāk cieta un ļaujot uzrūgt. Kad mīkla uzrūgusi, tiekot veidoti pīrāgi.
Zina, kā garšo pirkti pīrāgi
“Tā jau nav, ka nezinu, kā garšo veikalā pirkti pīrāgi. “Kikelē” prot labus pīrāgus un plātsmaizes izcept. Salīdzinājumā ar šiem cepējiem, es esmu slinka. Vienu plātsmaizi izcepu, un pietiek. Pa virsu visbiežāk uzlieku ābolus, kas izaug pašu dārzā,” smaida saimniece. Savulaik viņa cepusi arī īstas lauku tortes. Ja ļoti vajadzētu, tās varētu cept arī šodien, ja vien varētu atrast kādu mākslinieku, kas cepumu nogarnētu. “Tur jau vajag dotības, bet man zīmēšana nepadodas, un, kas gan torte, ja uz tās nav krēma ziedu,” prāto Biruta. Arī dažādu gaļas ēdienu gatavošana nekādas grūtības nesagādājot. Viņa neliedzas, ka laukos neesot tāda darba, ko sieviete neprastu. Pēdējos gados gan sirmgalve mēģinot sevi mazliet vairāk palutināt, dienā uz brīdi atlaižoties gultā.
Kopš bērnības Biruta ir mācījusies iztikt no tā, kas pašu saimniecībā izaudzēts. Tagad to piespiež darīt reālā dzīve. Uz Gulbeni saimniece tuviniekiem ļauj sevi aizvest tikai pensijas dienās, lai tad, kā pati smejas, ”ķemmētu” veikalus, jo Kalnienā veikala nav. Tikai bārs. Lielākais pagasta nomalē esošo māju iedzīvotāju notikums esot autoveikals, bet arī līdz tam no “Storām” ejams prāvs gabals. Nokļūšanai līdz vietējam medpunktam atļauts izmantot pagasta autobusu, bet, lai ar to aizbrauktu uz Gulbeni, esot liegts. “Pati vēl varu izcept maizi, kūtī ir divas govis, cūka un trīs vistas, ir palīgi, kas palīdz sienu un malku sagādāt. Arī dārzā viss izaug, kas tad man laukos vainas. Ja salīdzinu, tad man šīs neatkarīgās Latvijas laiks patīk labāk, jo savu dienu varu plānot, kā pati vēlos. Kolhoza gados, kad strādāju par brigadieri, kopu teļus un zirgus, visa diena bija pa stundām un minūtēm saplānota. Tikai žēl, ka laukos mājas kļūst arvien tukšākas, bet ceļi – neizbraucamāki, lauki – aizaugušāki,” mazliet pabēdā “Storu” saimniece.
