Sociālās palīdzības saņēmēju un trūcīgo skaits ne tikai valstī, bet arī Gulbenes novadā kļūst arvien vairāk. Statistikas dati liecina, ka gandrīz 11 procentiem Gulbenes novada iedzīvotājiem ir piešķirts trūcīgās personas statuss. Arī tie, kuri ir bijuši daudzmaz nodrošināti agrāk, tagad nāk pēc palīdzības uz sociālo dienestu. Gulbenes novada sociālā dienesta vadītāja Marija Kalvāne prognozē, ka, ņemot vērā jaunos grozījumus, trūcīgo personu skaits palielināsies.
– Kādas tad īsti ir izmaiņas, kam turpmāk tiks piešķirts trūcīgā statuss?
– Cilvēki nāk pēc palīdzības, bet ne jau vienmēr un ne jau visos gadījumos var piešķirt trūcīgā statusu, jo mēs jau esam ietverti likuma robežās. Mums ir noteiktas normas, pēc kurām vadāmies. Šogad izmaiņas ir, piemēram, attiecībā uz automašīnām. Pagājušajā gadā bija ierobežojumi, ka ģimenei varēja būt viena garāža, viena automašīna, kas personas īpašumā ir ilgāk par diviem gadiem. Tagad šis ierobežojums ir atcelts. Trūcīgajai personai automašīna var būt īpašumā, un tā var būt iegādāta kaut vai vakar, līdz ar to palielināsies cilvēku loks, kuri nāks pēc trūcīgās personas statusa. Jāuzsver, ka īpašumā var būt vai nu tikai automašīna, vai tikai motocikls.
– Reāli cilvēkam materiālie apstākļi ir smagi, bet pabalstu nepiešķir.
– Cilvēkam pienāktos pabalsts, bet, piemēram, uz viņa vārda ir reģistrētas divas automašīnas. Viena mašīna viņam varbūt ir ejoša, bet otra ir piereģistrēta un nav noņemta no uzskaites kaut kādu apsvērumu dēļ. Automašīna ir neejoša un stāv pagalmā kā grausts, bet tā ir piereģistrēta, līdz ar to, kamēr cilvēks šo jautājumu nesakārtos, viņam trūcīgās personas statusu piešķirt nevar, kaut gan redzam, ka viņam to vajag un apstākļi ir grūti. Mēs ar viņu runājam un skaidrojam, bet tad šajā brīdī parādās neapmierinātība – viņš saka, vai jūs nesaprotat, ka tas ir grausts un neejošs, bet mēs neko nevaram izdarīt, jo likums tā paredz! Tad cilvēki dodas uz augstākstāvošām instancēm un sūdzas par mums.
– Varbūt ir tādi, kas nevar sev pārkāpt pāri, lai lūgtu trūcīgā statusu?
– Pieļauju, ka šādi atsevišķi gadījumi var būt, bet to ir maz. Bet te jau arī ir darbs sociālajiem darbiniekiem pagastos – apzināt situāciju. Domāju, ka daļa cilvēku iekrīt depresijā kas būs, tas būs, un tāpēc, iespējams, neatnāk pie mums. Šādiem cilvēkiem ir jābūt uzņēmīgākiem un jānāk pie mums, lai noskaidrotu, kas viņam pienākas. Bet lielākoties trūcīgo loks ir apzināts.
– Vai ir zināms, kāds būs sociālais budžets šajā gadā?
– Pagājušajā gadā mēs savā budžetā iekļāvāmies. Redzot šo dinamiku, ka trūcīgo skaits palielinās un palīdzību cilvēkiem vajag vairāk, sociālais budžets arī būs lielāks. Pagaidām ciparus nosaukt nevaru, jo novada domes sēdē šomēnes tas tiks apstiprināts.
Būtu jādomā vēl par kādiem jauniem pabalstu veidiem. Esmu vienmēr pārdzīvojusi par bērniem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un tāpēc domāju, ka mums vajadzētu, piemēram, padomāt par dzimšanas pabalstiem. Iespēju robežās atbalstīt, bet visur jau vajadzīga nauda. Būtu nepieciešams arī atjaunot pabalstu medicīnas izdevumu segšanai un palielināt dzīvokļa pabalsta apmēru.
– Vai esat saskārušies ar gadījumiem, kad pēc papīriem cilvēks ir trūcīgs, bet patiesībā dzīvo ļoti labi?
– Mēs esam pakļauti likumam. Mums viss ir jāizvērtē pēc dokumentiem. Kā viens no dokumentiem, ko iesniedz klients, ir tā saucamā iztikas līdzekļu deklarācija, kur klients ar savu parakstu apliecina sniegto ziņu patiesumu un neiebilst, ka viņa sniegtās ziņas tiek pārbaudītas datu informācijas sistēmās. Katrs mūsu klients pirms statusa piešķiršanas tiek apmeklēts mājās, kā rezultātā tiek noformēts apsekošanas akts. Ja pēc dokumentiem pienākas pabalsts, tad mēs nedrīkstam nesniegt šo palīdzību. Bez šaubām, ja ir zināms, ka cilvēkam tomēr šis tas pieder, tad ar viņu tiek runāts, bet viņš jau var atrunāties. Ja viņš strādā nelegāli, tad te darbs jau būtu darba inspekcijai. Uz pieņēmumu pamata mēs neesam tiesīgi rīkoties. Pieļauju, ka šādi atsevišķi gadījumi varētu būt arī Gulbenes novadā, bet vairāk tie tomēr ir lielpilsētā, kur tiešām ir iespēja atrast kreisos darbus.
– Cik neprognozējams un, iespējams, arī bīstams ir sociālo darbinieku darbs?
– Situācijas ir dažādas. Braucot uz pārbaudēm, nekad nezinām, kurā brīdī un kas var notikt. Bija gadījums, kad klients darbiniecei piedraudēja ar izrēķināšanos tepat, kabinetā. Darbs nav no pateicīgākajiem. Ja sociālais darbinieks vakarā ir izgājis pastaigāties, piemēram, ar savu suni un dzird, ka zināmā vietā bērni raud, skan skaļa mūzika, viņš iet šajā mājā un skatās, kas ir noticis.
Reizēm masu saziņas līdzekļos kāds atsevišķs gadījums tiek pasniegts tomēr ne tā, kā ir patiesībā, un reālā situācija ir pavisam citādāka. Ja ir noticis kāds viens negadījums, tad to nevar attiecināt uz visu sistēmu. Protams, ir dažādas problēmsituācijas, bet katrs gadījums ir jāizskata individuāli un jāanalizē. Saprotu, ka mēs būsim labi tikai tad, kad visiem gribētājiem sniegsim šo palīdzību, bet, tiklīdz redz, ka pabalsts nepienākas, tad esam slikti.
– Vai ir tāda daļa sabiedrības, kurai ir izdevīgi pārtikt no šiem pabalstiem?
– Jā, ir. Piemēram, daudzbērnu ģimene, kurā ir divi pieaugušie, kas nestrādā algotu darbu, un četri bērni un kurai bija piedāvājums un iespēja palielināt savu ģimenes budžetu, piedaloties tā saucamajā “simtlatnieku” programmā, kuru viņi neizmantoja. Šajā gadījumā katram bērnam pienākas 45 lati un katram pieaugušajam 40 lati GMI pabalsts mēnesī. Kopā šai ģimenei sanāk 260 lati katru mēnesi, ko pašvaldība arī maksā. Acīmredzot viņiem nav intereses meklēt darbu un mainīt kaut ko savā dzīvē. Ambīciju līmenis ir pilns. Viņi jūtas labi tajā vidē, kurā dzīvo, un viņiem pietiek šīs naudas. Ir kategorija, kam tas ir izdevīgi, un, iespējams, viņi citādāk nemaz neprot dzīvot.
No pabalstiem var dzīvot gadiem ilgi, jo tur nav ierobežojumu. Redzam, ka cilvēkam peļņas nav, īpašuma nav, tātad atkal pienākas pabalsts. Ir viena kategorija, par kuriem saka – jo lielāka krīze, jo labāk šie cilvēki dzīvo. Pabalsti tiek doti, pārtikas pakas arī, ir atbalsts no nevalstiskām organizācijām un uzņēmējiem.
– Ir daudzi, kas saņemto pabalstu nodzer.
– Bija diskusija par talonu ieviešanu naudas pabalsta vietā. Bet tad ir jāvienojas ar tirdzniecības iestādi un cilvēku, kas piekrīt šo pabalstu saņemt nevis naudā, bet precēs, izņemot alkoholu un tabaku. Te atkal pavīd cilvēktiesību aspekti. Pagaidām šis jautājums ir vēl diskutējams. Ar cilvēka piekrišanu mēs jau tagad dzīvokļa pabalstu malkas iegādei nevis izsniedzam naudā, bet pārskaitām malkas piegādātājam. Ir cilvēki, kas vēlas saņemt naudu, jo, iespējams, uzskata, ka paši var sagādāt malku varbūt lētāku vai labāku. Var, protams, šo naudu izmantot arī kaut kam citam, kaut gan katru gadu darbinieki pārbauda, vai šī nauda lietota konkrētam mērķim.
– Vai nav nācies uzklausīt sūdzības par darbinieku augstprātīgo attieksmi?
– Ir. Katru mēnesi mums notiek sociālo darbinieku sanāksmes, kad šīs sūdzības tiek akcentētas, proti, klients ir primārais un savas emocijas ir jāprot savaldīt. Mēs esam dažādi cilvēki. Ja runa ir par ko nepatīkamu, protams, mainās cilvēku balss intonācija, sejas izteiksme. Ja cilvēkam šī problēma ir sāpīga un ja konkrētajā gadījumā klientam nepienākas sociālā palīdzība, tad viņš uzskata, ka darbinieks ir vainīgs. Ne jau visi izprot, ka likums viņam neļauj palīdzēt. Tad informāciju uztver saasināti. Ja ir klientu sūdzības, runāju ar darbinieku un pārbaudu faktus. Uzklausu arī sociālo darbinieku, neizslēdzu variantu, ka reizēm arī darbiniekam var būt izdegšanas moments un kādā brīdī viņš parāda savas emocijas, jo mēs esam tikai cilvēki, tāpēc vēlētos abpusēju sapratni. Nekur nav ideāli.
Sociālajiem darbiniekiem ne reizi vien ir jānorij rūgtums, ko cilvēks dusmās izgāž. Pie mums jau nenāk ar pozitīvām emocijām. Nereti ir gadījumi, kad lūdzam klientu doties mājās izgulēt “sagurumu’’. Liels paldies sociālajām darbiniecēm par izturību, iejūtību un uzklausīšanu, jo arī pašai ir nācies dzirdēt dažādas frāzes, kas nāk no klientu mutēm. Mēs jau esam kā starpnieki starp lēmēju un cilvēku, kurš pašreiz ir visnepatīkamākajā un visgrūtākajā situācijā. Mēs, viņam sniedzot palīdzību, atbalstām materiāli, bet man šķiet, ka nesam arī morālu atbildību par šo cilvēku.
