Beidzot esam sagaidījuši kārtīgu ziemas salu, kad termometrs aiz loga rāda vairāk nekā mīnus 20 grādus. Beidzot spīd saule, kuras šoziem ir bijis tik maz. Beidzot vizuļo sniegs un pat augstās sniega kupenas un vaļņi iederas šajā aukstajā ziemas baltumā. Arī man pašai labāk tīk pavasaris un vasara, tomēr esmu sapratusi, ka viss ir atkarīgs no tā, kā uz konkrētu gadalaiku, notikumu vai lietu paskatās.
Var jau arī pašā vismazākajā sīkumā vai dabas kaprīzē saskatīt stihiju, lai gan īstu dabas stihiju mēs vēl nemaz neesam piedzīvojuši. Dievs dod to arī nepiedzīvot! Vairākas dienas puteņo – mēs jau gaužamies, ka ir stihija, vairākas dienas ir vējš un pamatīgi līst – atkal stihija. Pavasarī upes izkāpj no krastiem un applūdina tuvējos laukus – atkal stihija. Vienā vai otrā vietā ceļš slidenāks nekā ierasts – atkal slikti.
Bail pat iedomāties, ko mēs iesāktu tad, ja piedzīvotu tādus plūdus kā Austrālijā vai tuvējā kalnā sāktu darboties vulkāns. Tā vien šķiet, ka dzīvojam vienās nelaimēs, lai gan tā nemaz nav.
Žēlojamies, ka naudas par maz, varas vīri nestrādā, kā vajag, lēmumi un likumi nav tādi, kādus gribam. Un tā – bez gala. Tomēr, ja paraugāmies no cita skatpunkta, tad tāpēc, ka naudas mazāk, dzīve nav apstājusies. Cilvēki tāpat prot tikt galā ar sniegu un pavasara paliem, tāpat prot sanākt kopā, lai kopīgi atpūstos.
Ne jau visi lēmumi un likumi arī ir tik slikti. Saņemsimies un paraudzīsimies uz visu pozitīvāk. Ir grūtāk, nekā varbūt bija dažus gadus iepriekš, bet mēs taču vēl dzīvojam. Mums virs galvas ir mierīgas debesis un zem kājām – stingrs pamats. Mēs mierīgi dodamies vakarā gulēt un mierīgi rītos mostamies. Mēs vēl esam cits citam. Tas ir tik daudz šajā pasaulē.
