Bērnam vissvarīgākais dzīvē ir māte. Un loģiski būtu, ja arī mātei dzīvē vissvarīgākais būtu bērns. Diemžēl ne vienmēr ir tā, kā vajadzētu būt. Nesen lielveikalā kāda sieviete skaļā balsī rāja bērnu, kas kaut ko ļoti gribēja.
Māte pilnā balsī kliedza, ka nav naudas! Skaidrs – ja nav naudas, tad arī iespējas ir ierobežotas. Mums katram reizēm ir tā, ka nu nav tās naudas. Protams, to bērnam var paskaidrot mierīgi un daudz klusāk, kā to arī lielākā daļa vecāku dara. Šis nebija tas gadījums. Tā sanāca, ka šī sieviete nostājās rindā uz kasi aiz manis. Stāvot rindā, šī māte, ko man gan pat negribētos saukt šajā vārdā, turpināja skaļi lamāt apmēram četrus gadus vecu bērnu, kas kā jau bērns niķojās, raudāja un nokrita sēdus uz grīdas. Un tad nu visiem apkārtējiem nācās klausīties, kā māte skaļā balsī kliedza uz bērnu, ka viņš ir mātei noriebies, ka viņa vairs nevar viņu ciest, ka viņa viņu tūlīt sasitīs, ka sados viņam ar siksnu utt. Un tad sekoja pats dramatiskākais – viņa sēdošo meitenīti paspēra ar kāju uz priekšu, lai pavirzītos līdzi rindai. Protams, tad es vairs nespēju klusēt un teicu, lai nespārda bērnu. Uz to šī māte atbildēja, ka viņa nevarot vairs to bērnu paciest… Rokās šai sievietei bija zīdainis! Nesaprotu, kāpēc ir jādzemdē bērni, ja nespēj viņus mīlēt? Ja jau viens bērns ir tik ļoti noriebies, tad kāpēc rokās ir jau otrs? Ja var atļauties tā izturēties pret savu bērnu sabiedriskā vietā, tad – kas notiek mājās, kad neviens cits neredz? Un šī mazā meitenīte droši vien arī kādreiz būs māte… Ir tik sāpīgi apzināties savu bezspēcību šādā situācijā.
