Lai novērstu pašreizējo situāciju, kad ne vienmēr ir zināms, vai aizgājējs atstājis testamentu un kur to meklēt, no nākamā gada varētu ieviest vienotu un centralizētu testamentu uzskaiti.
Tomēr šī kārtība attieksies tikai uz testamentiem, kas noslēgti pie zvērināta notāra vai nodoti viņam glabāšanā, bet mājas kārtībā privāti uzrakstītie pēdējās gribas rīkojumi lielākoties paliks noslēpumā tīti. Izveidojot publisko testamentu reģistru, pēc mantojuma atstājēja nāves tiktu garantēts, ka sabiedrību informē par testamenta esamību, kā arī atvieglotu ieinteresēto personu centienus atrast testamentu.
Tas nenozīmē, ka visi varēs uzzināt, kas rakstīts testamentā, – tikai tie, kuriem tas adresēts, un zvērināti notāri, tiesas, tiesībsargājošās organizācijas un Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments.
Zvērināti notāri stāsta, ka nereti mantinieki nezina, vai pēdējās gribas rīkojums vispār rakstīts. Zvērināta notāre Dace Čaklā iesaka: iespējamam mantiniekam jāvēršas pie katra notāra vai testaments jāmeklē arhīvos.
Ja būtu publiskais reģistrs, meklējumi būtu daudz vienkāršāki. «Savā praksē testatoram iesaku – lūdzu,
pasakiet vismaz kādam, kur nolikāt testamentu!» viņa piebilst.
