Vai varēja nenotikt? Tā gribas jautāt par nupat Rīgā kāda publiskā kinoseansa laikā notikušo “popkorna traģēdiju”, kad pēc divu vīriešu pēkšņām nesaskaņām izšāva pistole. Rezultātā no gūtajiem ievainojumiem mira 1968.gadā dzimis latvietis, bankas darbinieks. Aizdomās par slepkavību aizturēts šaujamieroča īpašnieks – 1983.gadā dzimis krievs, jurists.
Notikums liek aizdomāties, cik svarīgi ir sabiedrībā ievērot toleranci, ar kuru parasti saprotam iecietību, pieļaujot, ka esam atšķirīgi un varam mierīgi pastāvēt līdzās. Bet kur ir robeža, kad tolerances ievērošana kļūst pazemojoša? Kad viens latviešu vīrs savā valstī atklāti norāda uz svešādu sadzīves kultūru kā neiederīgu, viņš samaksā ar dzīvību.
Zīmīgi, ka abi vīrieši līdz tam nebija pazīstami. Abi izglītoti, studēja doktorantūrā. Ieroča īpašnieks pēc traģēdijas teicis – nebūtu nācis uz kino, ja nojaustu, kas notiks tālāk. Tieši viņš taču bija pārāk skaļi ēdis popkornu, pārāk skaļi smējies, komentējis filmu, un tas sakaitināja priekšā sēdošo vīrieti, kurš izteica pretenzijas, pat izsita no rokām popkorna paku, viņaprāt, nepieklājīgajam skatītājam. Tā mutisks konflikts pārauga fiziskā…
Abi vīrieši varētu izkauties un ar to viss beigtos, bet.. vienam līdzi bija likumīgi iegādātais “stroķis” un viņš ķērās pie tā. Ir jautājumi. Kā nākas, ka kinoteātrī var ienest līdzi šaujamieroci? Kāpēc ir atļauts ēst popkornu, dzert “CocaColu” publiska kinoseansa laikā?
Vai ir noteiktas normas tam, cik skaļi drīkst ēst un dzert kinoseansā? Vai, skatoties filmu, drīkst smieties, komentēt? Vai tiešām apelēšana pie pieklājības ir tik pašsaprotama, ja amerikāniskā (nevis slāvu) kultūra ir cieši iespiedusies mūsu sadzīvē?
