Sestdien ar pāris latiem un
mājupbiļeti kabatā pastaigājos Rīgas centrālās stacijas rajonā, jo
līdz autobusa atiešanai bija palikusi viena “cilvēkstunda”, kuru
brīvdienā varēju atļauties pavadīt nelietderīgi. Pa ceļam tunelī
kādai sievai, kura žēlastības dāvanas lūdza kopā ar trīs suņiem,
atdevu latu. Suņuki bija labi baroti, arī paklausīgi, tātad
saimniece – laba. Bet ielas muzikantam pagāju garām.
Iegāju autoostā, un tur cits
pēc cita mani paspēja uzrunāt trīs ubagi. Jaunai, moderni ģērbtai
meitenei, kas lūdza ziedot naudu mājupbiļetei, atteicu, jo šo skuķi
jau stundu iepriekš biju manījusi diedelējam arī pilsētas ielās,
turklāt viņai veicās labi, jo naudu deva katrs
otrais. To šai arī pateicu, bet pēc tam nožēloju. Kādas man
tiesības aizrādīt?
Atteicos dāvināt savus santīmus arī
jaunam puisim, kurš tāpat diedelēja naudu mājupbiļetei. Izskatījās
pēc tāda, kam steidzami vajag kārtējo devu. Toties vecai sieviņai
velteņos, kura lūdza kapeikas tualetes apmeklējumam, izpalīdzēju.
Autoostas uzgaidāmajā telpā brīdi apsēdos atpūtināt kājas. Arī tur
bija ubagi! Baloži, kas diedelēja cienastu. Pabēru maizes drupačas
un metu skatienu sev apkārt.
Līdzās omulīgiem lauciniekiem te sēdēja arī švītīgi
pilsētnieki un saburzīti bezpajumtnieki. Plāni, plānāki un pavisam
tukši naudas maki, jo biezie satiksmes autobusos nebrauc! Ak, jā,
ubagi un bezpajumtnieki vispār nekur un nekādā variantā vairs
nebrauc.
Un
man sametās kauns. Neviļus biju šķirojusi diedelniekus, cenšoties
ieviest kaut kādu sistēmu savā ziedošanas stratēģijā. Biju
mēģinājusi ubagošanas “cilvēkstundām” definēt ētikas normas. Un, to
darot, biju nocietinājusi sirdi. Ja tā, vai bija vērts
ziedot?
