Dziedošajos mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos ir jaunu balsu trūkums. Kur viņas ir? To pierādīja arī pirms dažām dienām notikusī novada vokālo ansambļu skate.
Jaunie arī vairs nemāk dziedāt, jo skolā viņiem tas nav iemācīts. Pati arī skolas gados esmu dziedājusi vokālajos ansambļos. Mēs tolaik mācējām dziesmu vārdu galotnes izdziedāt un dziesmas melodiju noturēt. Visu darījām ar attieksmi. Tagad jaunieši stāv uz skatuves kā alvas zaldātiņi. Klausos viņu sniegumā, bet nejūtu, kam viņi dzied. Ir svarīgi sajust, kam tu dziedi, bet šīs sajūtas nav. Saprotu, ka uznākot uz skatuves un uzstājoties klausītāju priekšā, pārņem uztraukums, bet tas nebūtu pamanāms, ja dziedātāju acis mirdzētu.
Manuprāt, šobrīd iezīmējas šī cilvēku nospiestība, nespēja saskatīt kaut ko gaišu. Uzslavu ir pelnījuši tie pašdarbnieki, kuri šodien nāk, lai dziedātu un dejotu. Labi, padziedam savā starpā , padejojam savam priekam un skatei, bet mani visvairāk satrauc, ka paies vēl divi gadi un nebūs vairs kam dziedāt. Šodien uz tautas vai kultūras nami nāk cilvēki, lai gūtu prieku, lai dziedātu paši savai noskaņai. Visi jau nevar būt mākslinieki. Galvenais, ka šie cilvēki, kuri nāk uz mēģinājumiem, mīl to, ko dara. Var redzēt, ka viņi to grib darīt. Tomēr es sajūtu tajā visā kaut kādu nolemtību. Cilvēku sejās nav smaidu, kā jau teicu, acīs nav mirdzuma.
Mani māc bažas, ka pienāks laiks, ka arī uz kultūras pasākumiem īpaši lauku klubos vairs nebūs, kas nāk. Jau šobrīd ir jūtam, kā arvien vairāk sarūk apmeklētāju skaits. Reizēm ir tādi brīži, kad domāju, kam tas viss, ko es daru. Un tomēr kultūra ir domāta cilvēkiem, tāpēc jau šobrīd domāju, kā iepriecināt cilvēkus 8.martā. Gatavojam humoristisku pašmāju pašdarbnieku uzvedumu “Vizbulīšu fermas slaucēju Sieviešu dienas trakumi” ar dziesmām un dejām, bet, vai zālē būs skatītāji?
