Pagājušajā sestdienā biju aizgājis ciemos pie kaimiņa Jēča. Kad iegāju sētā, šis sniega lāpstai mainīja kātu.
Sasveicināmies. Šis paņem lāpstu un kā šauteni pieliek pie pleca, sāk soļot uz vietas. Nu taisni kā armijas gaidās rauj vaļā dziesmu.
“Bravo, Jēci, taisni kā zaldāts. Sveiks! Vari doties karā. Nu kā tu dzīvo, kā iet?”
“Oi, labi, cīnos “ar vēju”.”
“Un kādi rezultāti?”
Jēcis atbild: “Uz kuru pusi pūš, uz to liecos.”
“Nu, jā, skaidrs. Vai neaicināsi mani istabā? Man ir mazā blašķīte Latvijas degvīna. Mūsu vecajām galvām pietiks.”
“Ejam ar’, man uz galda pudele alus, tā sauktais “Garais”.”
Sasveicinos ar Jēča lauleni Amāliju, palielu par tik siltu istabu. Pa to laiku Jēcis sameklējis glāzītes. Piepildām, daudz nerunādami, izdzeram. Amālija uzliek galdā margarīnā ceptus kartupeļus. A ko mums vairāk vajag? Varam aprunāties par dzīvi, kura salda nav bijusi ne krievu laikos, ne tagad. Muguru liecam kā vieniem, tā otriem, tāpēc jau tādi līki un greizi esam. Bet ko nu, kas bijis, tas izbijis. Iedzeram vēl pa glāzītei, Amālija arī nesmādē šņabīti, bet Jēcis aiz skopuma šai ielej tikai pusglāzīti. Nu runas aiziet par cenu kāpumu visās jomās. Kad esam to apsprieduši, Jēcis izsakās par notikumiem Jēkabpilī ar tām nebūšanām tajā krāpnieku mājā, kurai dots vārds “laimētava”.
“Blēdības un vairāk nekas, un vēl policijai jāapsargā, savā starpā jāpašaudās. Nu šmucīgi sanāca. Es policistus nenosodu, vainojama sistēma. Kur tas redzēts, lai par tādu algu strādātu, ķertu zagļus, laupītājus un sargātu dažādas blēžu spēļu zāles! Tā nebija valsts iestāde. Protams, katrs var domāt, kā patīk. Bet nevar noliegt faktu par policijas zemo atalgojumu, no kā arī ceļas dažādas nebūšanas.”
