Ziņa masu saziņas līdzekļos, ka pensionēšanās vecums agri vai vēlu varētu sasniegt 70 gadu slieksni, ir uzšūmējusi visu sabiedrību. Finanšu ministrs Andris Vilks, Labklājības ministrijas atbildīgie speciālisti un eksperti uzskata, ka, veidojot pensiju sistēmu, pensionēšanās vecums ir noteikts neadvekāti zems.
Tāpat viņi uzskata, ka obligāti jātsakās no priekšlaicīgas pensionēšanās. A.Vilks atzīst, ka iedzīvotājiem jebkurā vecumā ar kaut ko jānodarbojas. “Manuprāt, sabiedrība saprot, ka nevar gaidīt uz valsti, sapņojot par Rietumu pensionāru dzīvesveidu, kas ļauj viņiem doties ceļojumos divreiz gadā,” ir pārsliecināta amatpersona. Ministra kungs, mēs pat neuzdrošināmies sapņot par tādām lietām! Latvijas iedzīvotāja sapnis ir izturēt grūto dzīves maratonu līdz pensijai. Turklāt visus gadus cītīgi maksājot sociālo nodokli. Jājautā: priekš kā?
Jau tagad ir skaidrs, ka pie tādas valsts sociālās un veselības aprūpes politikas pat līdz pašreizējam pensijas vecumam neaizvilkt. Vai ministram nav ienācis prātā, ka lielākā daļa iedzīvotāju, piedzīvojot vecumu pāri 60, nevienam darba devējam nav vajadzīgi. Un, ja nav darba, tad šī sabiedrības daļa nolemta iznīcībai. Nav cilvēka – nav problēmu. Varbūt jau ir aprēķināts, cik ietaupīs uz tās latviešu tautas daļas, kas no darbavietas tiks izvadīti ar kājām pa priekšu? Ne jau visi sēž Saeimā, podziņas spaidot, rokas cilājot un no papīru mapītēm putekļus dzenājot. Kādam arī smagāks darbs ir jāveic. Un tad ne tikai spēka, bet arī laika var nepietikt līdz pensijai aizkļūt.
Nosvinot savus 55 gadus, atcerējos padomju laiku, kad šādā vecumā pelnītā atpūtā aizgāja mana māmuļa. Arī viņa toreiz nejutās tik veca, lai vairs netrādātu. Toties liels bija viņas prieks palīdzēt bērniem, auklējot mazbērnus un mācot viņiem visas dzīves gudrības. Tagadējai paaudzei tas, kā rādās, izpaliks.
