Lielā latviešu tautas skaitīšana ir klāt, kurā iegūtie statistikas dati palīdzēs atklāt patieso situāciju mūsu mazajā Latvijā. Šī tautas skaitīšana, kas ir pirmā, kopš Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, iespējams, atklās ainu, kas liks vairāk aizdomāties par pašreizējo situāciju. Gluži kā mums visiem zināmās dziesmas vārdi par to, ka, mēs esam, cik esam, un vairāk mēs nevaram būt. Mazāk gan. Ļoti gribētos cerēt, ka kāds tiešām padomās.
Jau tas vien, ka šo pēdējo 20 Latvijas neatkarības gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par aptuveni 400 000 cilvēku, neliecina ne par ko labu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā notiek, nav ilgi jāmeklē: Latvijā tiek darīts viss, lai cilvēki aizbrauktu no valsts, lai jauniešiem būtu arvien mazāk iespēju studēt, lai iedzīvotājiem, kam nav pa kabatai samaksāt ārstu pieprasīto maksu, arvien grūtāk būtu saņemt medicīnisko palīdzību. Arī policijā jo mazāk kārtības sargātāju, jo labāk. Nu, nošaus vēl kādu. Kas par to, būs par dažiem cilvēkiem mazāk. Kur tad vēl jau esošie pensionāri un cilvēki, kam pensijas vecums gandrīz ar roku aizsniedzams. Kam viņiem godīgi nopelnītā pensija? Lai uztur bērni – bezdarbnieki! Ja nevarēs uzturēt, lai “liek uz ragaviņām un ved uz mežu”. Lai skrien pakaļ savām pensijām! Kurš izturēs un noķers, tas saņems. Arī vairākus miljonus nācās rast valsts budžetā, lai mani, tevi, jūs pieskaitītu. Sekojot tam, kas notiek valstī, atliek vien priecāties, ka vēl ir kāds cilvēks, ko pieskaitīt, jo tad, kad pēdējais būs aizbraucis un aiz sevis izslēdzis gaismu, nebūs arī Latvijas.
