Advokatūras dienas, kas būs 19.martā, priekšvakarā “Dzirkstele” uz sarunu aicinājusi vienu no trim zvērinātajiem advokātiem, kuri strādā Gulbenes novadā. Guntars Sīmanis šim amatam ir piederīgs 14 gadus. Viņš ir dzimis Rankā. 23.maijā G.Sīmanis svinēs 55. dzimšanas dienu. Pats atzīst, ka visražīgākās darbā viņam ir tieši rīta stundas.
– Kāpēc Latvijā juristu ir vairāk nekā advokātu?
– Advokātu vienmēr būs mazāk nekā juristu, kuriem ir plašākas iespējas strādāt dažādās iestādēs. Advokāta darbam ir sava specifika un lielā mērā noteicošā ir prakse. Taču šodien Zvērināto advokātu kolēģija savas rindas papildina bez ierobežojumiem. Tikai jānokārto eksāmens. Latvijā vispār ir radusies juristu pārprodukcija. Valsts politika jauniešu profesionālajā orientācijā nav pareiza. Tagad ir daudz augstskolu, kurās var gūt juridiskās zināšanas. Pasniedzēji, kuru skaits valstī ir ierobežots, skrien no vienas augstskolas uz otru. Kvalitāte ir tāda, kāda ir. Katrs, kurš beidz Juridisko koledžu, sevi uzskata par juristu – iet uz lietu, runā, bieži vien tas ir cirks. Kad es 1974.gadā sāku studēt jurisprudenci, Latvijā bija tikai viena augstākā mācību iestāde, kur gatavoja tiesību speciālistus. Toreiz latviešu plūsmā bija 24 studenti, krievu plūsmā apmēram tikpat. Specialitāti varēja apgūt pamatīgi. Varu salīdzināt, jo Latvijas Universitāti klātienē beigusi arī mana meita, dēls iesāka studēt Policijas akadēmijā, bet sakarā ar tās likvidāciju tagad turpina mācības Latvijas Universitātē. Zinu, kā tur notiek mācību process.
– Jūsu profesionālā karjera ir metusi līkločus, līdz nonācāt tur, kur esat.
– Pats nebūtu par advokātu kļuvis, ja dzīve nepiespiestu. Gājis ir visādi. Nav jāstāsta, jo visi mēs tepat vien dzīvojam. Taču iepriekšējā pieredze, strādājot par izmeklētāju, par prokuroru, ir nozīmīga. Man pat liktos absurdi, ja šādas pieredzes nebūtu! Zinu arī, ko nozīmē profesionāls strīds. Savulaik Gulbenē klienti bija iecienījuši advokātu Jefimu Faktoru no Rīgas. Bija ļoti populārs! Atceros, kā mēs ar viņu saķildojāmies krimināllietā par autotransporta negadījumu ar letālu iznākumu, kad automašīnā sadega šoferis. Bet jau nākamajā dienā starp mums viss bija kārtībā, izveidojās labas attiecības, kaut viņš bija advokāts, bet es – procesa virzītājs krimināllietā. Toreiz J.Faktors man teica – lai strādātu par advokātu, der iepriekš praktizēties citās tiesībsargājošajās institūcijās. Salīdzinājumam varu teikt, ka advokāts laukos līdzinās ambulances ārstam. Ir jāorientējas situācijā pietiekami labi, lai cilvēkam spētu izskaidrot, kas un kā.
– Vai klienti grēksūdzē advokātam mēdz atklāt visu patiesību?
– Neviens cilvēks bez meliem nav izticis – bez lielākiem vai mazākiem, labiem vai sliktiem. Ne jau velti reizēm cilvēks melo tuviniekiem, lai viņus lieki neuztrauktu. Tas ir normāli. Bet es saviem klientiem vienmēr saku, ka ir trīs profesiju pārstāvji, kuriem nav jāmelo: garīdznieks, ārsts un advokāts. Citādi nav jēgas! Advokātam ir jāstāsta viss, kā ir. Advokāts tomēr ir cilvēks, pie kura vēršas pēc palīdzības. Lai tālāk meklētu risinājumus, advokātam ir jāzina viss. Vai klienti to ņem vērā? Tas ir atkarīgs no savstarpējās uzticēšanās. Tāpēc es vienmēr iesaku izvēlēties advokātu pēc šāda principa. Latvijā ir tādas iespējas. Mūsu ir gana daudz. Ja neuzticies advokātam, nav jēgas pie viņa iet. Tad risinājumu atrast būs grūti. Ir bijuši gadījumi, kad izmeklēšanas gaitā vai tiesas sēdē uzzinu ko tādu, ko klients pats jau iepriekš varēja izstāstīt. Tā rodas problēmas.
– Katram cilvēkam ir tiesības uz sapratni?
– Katram cilvēkam ir savas vājības, katram – sava problēma. Jāizprot, kā tā ir radusies. Jau strādājot prokuratūrā, profesionālā bardzība ne vienmēr sakrita ar manis paša pārliecību. Tāpēc arī bija konfliktsituācijas darbā. Bija, piemēram, gadījums, kad man kā procesa virzītājam ieteica apcietināt sievieti, kura kultūras namā bija nozagusi maku ar naudu, turklāt viņai jau iepriekš bija grēkojusi. Es atteicos to darīt, jo tai sievietei bija mazs bērns un skaidri zināju, ka viņa nekur projām nebēgs. Man nav pieņemami, ka apsūdzētais cilvēks kriminālprocesā kļūst par būtni bez jūtām, bez personiskās dzīves, bez cēloņiem… Galu galā par ko tad vispār ir runa?! Par lietu kā tādu vai par cilvēku lietā?
– Vai jūsu praksē bijušas situācijas, kad nav gribējies uzņemties advokāta pienākumu?
– Ir advokāta ētika. Tā nosaka, ka maksimāli laba aizstāvība ir jāsniedz jebkuram neatkarīgi no patikas vai nepatikas. Viens gadījums manā praksē bija, kad ilgi pretojos piedāvājumam. Runa ir par sevišķi smagu noziegumu, kad valsts ir tiesīga advokātam noteikt obligātu pienākumu aizstāvēt apsūdzēto personu. Policijas darbinieki lūdza mani būt par advokātu apsūdzētajam par Gulbenes bērnudārzā pastrādāto slepkavību. Bet, ja nevar izprast lietu, ja tās būtība ir bezjēdzīga, tad neviļus rodas jautājums, vai cilvēks ir pelnījis juridisku palīdzību. Cilvēciski uzskatu – diezin vai. Kā savas profesijas pārstāvim tā teikt nav pareizi.
– Mēdz teikt, ka ne jau visiem advokātu pakalpojumi ir pieejami.
– Tas ir pārspīlējums. Man cilvēki mēdz zvanīt un lūgt padomu. Vai esmu atteicies runāties ar cilvēku tikai tāpēc, ka par padomu nav samaksāts? Nē taču! Nesamaksāja šodien, samaksās rīt, bet, ja nesamaksās, tad tāpēc jau neviens advokāts vēl nav izputējis. Atnāk vecs cilvēks, parunājas. Vai tad papriekšu jāprasa nauda par to? Tā nav jādara! Nevienam arī nav liegts atnākt un uzzināt, cik izmaksā advokāta pakalpojums, lai tālāk risinātu savu problēmu.
– Vai krīze ietekmē to, ka cilvēki nonāk konfliktā ar likumu?
– Krīze vienmēr to ir veicinājusi un veicinās. Ja cilvēkam nav, ko ēst, ko viņš iesāks? Neattaisnoju zagšanu, taču jāsaprot – cilvēki tiek iedzīti strupceļā. Šodien raksturīgi – mazinājusies indivīda pienākumu izjūta pret savu valsti. Zudusi izpratne, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties. Kas to izraisījis? Valsts pati ar savu attieksmi pret cilvēkiem! Lūk, konkrēts piemērs! Nupat kā advokāts piedalījos kādā lietā, kur cilvēki septiņus gadus pavadīja apsūdzēto statusā, tika notiesāti un vēlāk attaisnoti. Šādā gadījumā vienmēr sniedzu prasības pieteikumu par kompensācijas piedziņu sakarā ar morālo kaitējumu. Tas ir vienkārši. Ir speciāls likums, kas nosaka: ja ir attaisnojošs spriedums lietā, tad Tieslietu ministrija ir atbildētāja. Jebkuram cilvēkam ir skaidrs, ka valsts ir uzņēmusies atbildību. Brīnišķīgi! Tā tam jau sen vajadzēja būt! Taču kas notiek praksē? Tieslietu ministrija neatzīst, ka šajā gadījumā ir nodarīts morāls kaitējums personām un pat nav atvainojusies. Ja šādā situācijā valsts neizjūt atbildību pret saviem pilsoņiem, tad diezin vai viņi kādreiz jutīs atbildību pret valsti.
– Cilvēki arvien vairāk sāk aizstāvēt savas tiesības tiesas ceļā?
– Tas ir jādara, ja ir pamats strīdēties, ja aizskārums būtiski ietekmē cilvēka turpmāko dzīvi. Citādi cilvēks visu laiku dzīvo ar domu, ka taisnību nevar panākt. Var! Tikai viss jādara juridiski korekti. Esmu saskāries ar situācijām, kad pie manis atnāk cilvēks ar problēmu, kas ilgstoši nav risināta tikai tāpēc, ka viņam pietrūka juridisko zināšanu, kā to darīt. Piemēram, tādi ir darba strīdi. Šodien ir daudz gadījumu, kad valsts un pašvaldību iestādēs strādājošie tiek šantažēti: ja nestrādāsi par zemāku algu, nestrādāsi vispār. Pret to ir jācīnās. Ja cilvēki to nedarīs, šādas situācijas viņa dzīvē var atkārtoties. Ja cilvēks rīkojas savu tiesību aizsardzībā, nākamreiz diezin vai kāds vairs riskēs aizskart viņa tiesības.
– Tomēr grūti saprast grēciniekus.
– Mēs neviens neesam eņģelis. Katram ir trūkumi. Kas ir grēks? Par to katram ir savs viedoklis. Mans uzskats, kamēr cilvēks nav aizskāris citu cilvēku intereses, tiesības, brīvību, tikmēr moralizēt nav jēgas. Ja cilvēks nodara pats sev pāri, vai citi ir tiesīgi viņu par to nosodīt? Drīzāk nē, nekā jā. Kuram ir tiesības norādīt otram, kā viņam dzīvot? Profesionālajā darbā man nekad nav paticis, ja ir saskare ar moralizēšanu. Nekad neesmu tiesas sēdē sācis kādu audzināt, ka viņš par daudz lieto alkoholu. Pats esmu to lietojis pietiekami daudz savā laikā un arī pašlaik neesmu atturībnieks, tikai beidzot esmu sapratis, kur ir robeža. Kādas man tiesības citiem izteikt pārmetumus? Jārunā par konkrēto lietu, nevis jāmoralizē. To pašu varu sacīt par tādu modernu tēmu kā bērnu tiesību aizsardzība. Kādā tiesas sēdē man bija grūti valdīt emocijas, dzirdot, kā prokurore sniedz pamācības apsūdzētajai mātei bērna audzināšanā. Tas ir neizturami!
– Advokāta amats tomēr top lamāts…
– Kādreiz ar to bija sadzīvot grūti, bet gadi dara savu. Jebkurā lietā būs apmierinātā un neapmierinātā puse. Visi advokāti arī nav eņģeļi. Kādreiz kāds no mums varbūt nav izdarījis visu, kā vajag, vai bijis mazāk godīgs pret klientu. Ir arī tā, ka nekad jau nevari visiem būt labs. Ja visiem būsi draugs, tad kaut kas nav kārtībā. Tad jāmeklē iemesls.
