“Gribu, lai mani apsveic kaut kā īpaši”, “Negribu, lai mani sveic garāmejot ar steigā pirktām puķēm”, “No rīta kafija gultā, mīļi vārdi, un ar to pietiek” – tādi ir trīs sieviešu – Aijas, Ritas un Ingūnas – sapņi par dzimšanas dienu. Vārda un dzimšanas dienas, iepazīšanās un kāzu jubilejas. Vieni tās atceras, citi pieraksta, bet vienalga palaiž garām. Taču katra gaida, kad viņu apsveiks, pat ja svinēt negribas.
Svin reti
“Nedomāju, ka viņš aizmirst. Viņam tas vienkārši neliekas svarīgi,” stāsta Rita. Viņa smej, ka vairāk nekā desmit gadu ilgajā kopdzīvē saņēmusi labi ja desmit dāvanas. “Arī puķes no vīra saņemu reti. Toties, kad dāvina, tad vienmēr iespaidīgu klēpi. Par to, ka dzimšanas dienā vienmēr nav dāvanas, neskumstu. Tad es atceros, ka senie latvieši arī katru dzimšanas dienu nemaz neatzīmēja. Kristības, kāzas, bēres – tādi bija svarīgākie godi. Ko tur katru gadu svinēt? Tajās retajās reizēs, kad dāvanu saņemu, tas parasti ir kaut kas tāds, ko ilgi esmu vēlējusies iegūt, vai arī kaut kas vērtīgs – es domāju naudiskā izteiksmē. Protams, ka esmu priecīga, kad dāvanu saņemu. Tukšajos gados pietiktu ar rīta kafijas krūzi, kas pasniegta gultā, mīļiem vārdiem,” pauž Rita. Viņa atzīstas – sākotnēji mēģinājusi vīram dot mājienus, ka vēlas, lai viņu biežāk palutina, taču gadu gaitā pieņēmusi vīra “dāvināšanas metodes” – dāvanas pienākas nozīmīgās jubilejās, turklāt – labas dāvanas. “Es arī viņam vairs nepērku dāvanas uz katru jubileju. Sākumā tā darīju. Kaut vai kādu odekolonu nopirku vai kosmētikas komplektu ar bārdas putām un smaržām. Viņš par to smējās. Vēlāk neizrādīja prieku, teica – cik tad ilgi par tik praktiskām dāvanām var priecāties!”
Par īpašo dienu Ritas un viņas vīra dzīvē kļuvusi abu iepazīšanās atzīmēšana. “Kāzu jubilejas nesvinam, bet iepazīšanās gadadienu gan atceramies. Nav jau grūti atcerēties, jo iepazināmies manā vārdadienā “Līvu” koncertā. Skanēja “Meitene zeltene, klausies, kā pukst mana sirds”, un mēs aizgājām dejot,” atceras Rita.
Gaida īpašo
“Gribu, lai mani apsveic no rīta, nevis kaut kad vakarā. Gribu, lai atveru acis un viņš ir pirmais, kas mani sveic,” stāsta Aija. Par to, ka vīrs aizmirst viņas jubilejas, Aija nesūdzas, jo viņš tās neaizmirt. Taču viņa gaida no sava vīra kaut ko vairāk nekā tikai atcerēšanos. Aijai ir svarīgi sajust, ka sveiciens nav “ķeksītis” pienākuma pēc. Viņasprāt, oriģināls dāvanas pasniegšanas veids ir svarīgāks par dāvanas vērtību. Tie varētu būt arī ziedi, kas nopirkti iepriekšējā vakarā. Paslēpti, lai Aija neieraudzītu tos jau vakarā, un tad rīta agrumā pasniegti. “Pārsteigums, lai taureņi vēderā atkal lido,” tāda ir galvenā prasība, ko Aija izvirza. Lai dāvana viņai sagādātu prieku. “Nevis pirmie ziedi, kas gadījušies pa rokai, bet tādi, kas man patīk. Viņš vismaz ir ielāgojis, kāda krāsa man patīk,” smejas Aija. Viņasprāt, jebkuru vīru var iemācīt uzklausīt sievas svētku dienas vēlmes. “Ir jārunā,” māca Aija. Ja vīram nav dots mājiens par to, ko viņa sieva cerējusi saņemt, nevajag apvainoties. Kā lai viņš zina sievas vai draudzenes vēlmes?
“Es rīkojos, kā sieviešu žurnālos pamāca. Savas vēlmes viņam pasaku un vēlreiz atkārtoju.”
Atzīmē kalendārā
“Kalendārā apzīmēju 8. martu. Lai vīrs nepalaistu garām. Ja to palaistu garām, būtu jāšķiras,” smejas Ingūna. Līdz laulības šķiršanai, protams, abi nenonāktu. Taču Ingūnai bija sakrājies rūgtums sirdī, jo vīrs viņai joprojām bija “parādā” Ziemassvētku dāvanu. Ziemas saulgriežus abi laulātie nav varējuši nosvinēt kopā, taču Ingūna vīram dāvanu sagādāja un apsveica. Satiekoties pēc svētkiem, sievu negaidīja dāvana zem eglītes, kā viņa bija cerējusi. “Viņš mani neapsveica,” atceras sieviete. Drīz pēc jaungada Ingūnai ir dzimšanas diena, kurā viņa cerēja saņemt “kompensāciju” par Ziemassvētkiem. “Man bija dzimšanas diena, bet es biju slima, tādēļ neko nesvinējām un dāvanu no vīra nesaņēmu. Tad bija Valentīndiena, un atkal nekā! Tad nu cerēju uz 8.martu.” Cerēja un sagaidīja. Vīrs viņu aizveda uz restorānu un tā “savu vainu izpirka”.
LAILA KALNIŅA, PSIHOLOĢE
Vīriešiem bieži vien nav izpratnes par to, cik sievietei ir svarīgi, lai viņu apsveic. Kaut vai uzdāvina ziedus. Vīrietis laika trūkuma dēļ aizmirst nopirkt ziedus, bet sieviete to iztulko kā nevērīgu attieksmi pret sevi. Vīrietis neapsveic, jo tas viņam nav svarīgi, bet sieviete to uztver emocionāli. Rūgtums krājas, un vadzis var lūzt visnepiemērotākajā brīdī, tāpēc nevajag gaidīt, kamēr kaut kas tāds notiek. Nevajag gaidīt, kamēr pārmetumi un aizvainojums krājas no gada uz gadu. Jāmēģina mainīt vīrieša attieksmi. Pārveidot vīrieša raksturu nevajag, bet mainīt viņa attieksmi var un vajag. Iespējams, vīrieša ģimenē nav bijušas sveikšanas tradīcijas. Viņa vecāki nav viens otru sveikuši, tādēļ savā ģimenē viņš turpina rīkoties tāpat.
