Šonedēļ svinējām Starptautisko Sieviešu dienu. „Dzirkstele” uz sarunu šoreiz neformālā gaisotnē aicinājusi šobrīd nenoliedzami ietekmīgāko Gulbenes novada sievieti – domes vadītāju Sandru Daudziņu.
Domes vadības krēslā var sēdēt tikai stipra sieviete! “Var jau būt, ka tā ir taisnība, bet… man nepatīk to dzirdēt. To, cik esmu vai neesmu stipra, īstenībā tikai daži zina. Jābūt stiprai, bet… patiesībā gaidu atbalstu no vīriešiem,” saka Sandra Daudziņa.
– Kā tas ir – būt sievietei novada politikā?
– Ja es vēlos tikt pamanīta, man to panākt vieglāk nekā vīrietim pelēkā uzvalkā. Novadā no 17 deputātiem 4 ir sievietes. Mūsu nav daudz. Tātad noteikti esam pamanāmākas. Mums politikā ir visi tie paši „ieroči”, kas vīriešiem, un pat vēl vairāk. Diendienā darba attiecībās iznāk būt saskarsmē ar kolēģiem vīriešiem. Vai viegli sievietei būt politikā? Grūti. Vīrietim priekšniekam sieva mājās pasniedz gludinātus kreklus un maltīti. Sievietei ar visu ir jātiek galā pašai – gan darbā, gan mājās. Bet es vienmēr saku, ka mēs, sievietes, pašas izvēlamies, kāpt vai nekāpt „vīriešu lauciņā”, ko sauc par karjeru. Tāpēc nav ko čīkstēt! Pati esmu izvēlējusies būt tur, kur esmu. Es negaužos.
– Sievietes politikā vismaz Latvijā tomēr ir godīgākas par vīriešiem?
– Runājot līdzībās, kurš autovadītājs ir godīgāks – vīrietis vai sieviete? Sieviete noteikti pārkāps satiksmes noteikumus, ja viņai laikus jāpaspēj pa ceļam uz darbu vienu bērnu nogādāt bērnudārzā, bet otru – skolā. Dzīvē mēdz būt dažādas situācijas, kuras nosaka mūsu rīcību. Uzskatu, ka dzīvē sievietes ir taisnīgākas, bet vīrieši – precīzāk pilda likumus. Arī es reizēm pārkāpju atļauto ātrumu, braucot ar automašīnu, bet darbā mana atbildība ir pārāk liela un likmes pārāk augstas, lai atļautos neievērot likumus. Arī pretrunā ar savu sirdsapziņu nerīkojos, tāpēc man sāp, ja kāds saka, ka esmu negodīga. Gadās, ka tādos brīžos paceļu balsi vai paraudu. Neesmu no azbesta, esmu tikai sieviete. Tomēr valdīt emocijām pār saprātu nekad neļauju.
– Vai spējat aizmirst nodevību?
– Nezinu nevienu, uz kuru man būtu jātur ļauns prāts. Es dzīvoju ar labām domām. Ar ko nu man būtu jātiek galā – negrauzt pašai sevi! Man nekad nekas nav pietiekami labi. Vienmēr meklēju vainas sevī. Arvien vairāk pieredze pierāda, ka nevar visur un no visiem prasīt ideālu darba rezultātu, bet viegli to pieņemt nenākas. Esmu ievērojusi, ka brīžos, kad emocijām būtu jābango, manī ieslēdzas miers un loģiskais saprāts. Dziļi zemapziņa manī ir piederība katoļu konfesijai, ar to ir saistīta mana pieredze kopš agras bērnības. Esmu krustīta, iesvētīta un iestiprināta šajā baznīcā. Vēlot citiem labu, to pašu gaidu pretī, vēlos, lai nevienam nekas slikts nenotiktu.
– Kā sadzīvo publiskā persona ar vienkārši Sandru?
– Man nekad nav bijusi raksturīga vēlme publiski „zīmēties”. Es neprotu lielīties ar padarīto. Nepatīk publiskas uzstāšanās, taču pamazām pierodu. Neprotu daudz runāt riņķī un apkārt, nepasakot neko. Ja citi tā dara, man gribas pārtraukt un domu ievirzīt racionālā gultnē. Man vienmēr gribas, lai sarunām būtu rezultāts, bet, ja nav, tad nevajag runāt pa tukšo. Toties kā Sandra es ļoti labi jūtos apavos ar augstiem papēžiem un svārkos, pieskaņojos klasiskajam, konservatīvajam stilam. Tā ir mana sievišķīgā būtība, kuru sargāju par spīti tam, ka daru izteikti vīrišķīgu darbu. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka man patīk, ja paslavē kaut vai par nieku. Tas man dod milzīgu enerģiju nākamajiem darbiem.
– Būt karjeras sievietei – vai tas bija mērķis?
– Nē. Skolā dziedāju korī, bet nekad neuzdrošinājos būt soliste. Man nekad nav bijis mērķa kāpt pa karjeras kāpnēm. Izaicinājumus dzīvē vienmēr ir piespēlējuši likteņa pagriezieni. Es nelaužos aizvērtās durvīs, bet, ja kādas ir vaļā, es ieskatos, kas ir aiz tām. Pirmais karjeras pakāpiens bija mani desmit gadi uzņēmējdarbībā. Uzņēmums bija neliels, tur visu varēju darīt pati. Tāpat arī, strādājot par Daukstu pagasta padomes priekšsēdētāju. Man gribējās rakstu pagasta avīzei uzrakstīt pašai, kādu projektu sagatavot pašai, finanšu plūsmu parēķināt pašai, redzēt pašai, kā ir sagatavots kultūras pasākums, sagatavots pagasta budžets un pie pagastmājas rozes izravētas. Tāpat man gribētos visur savu degunu iebāzt, arī vadot novada domi, taču saprotu, ka darba apjoms ir pārāk liels. Mācos sadalīt jomas, uzticēties un prasīt atbildību.
– Vienkārši čakla meitene!
– Man vienmēr ir bijis jāstrādā. Laukos tas tā ir. Darbs noteikti norūda. Taču es neteiktu, ka pēc dabas esmu čakla. Drīzāk slinka. Tāpēc es fiksi izdaru visu, kas jādara, lai atliek laiks palaiskoties. Mājas solī vairākus darbus gribu darīt reizē. Tagad ļoti gaidu pavasari, jo esmu tikusi pie labi iekopta dārza, kuru turpinu pilnveidot. Zemes darbi ļauj aizmirst ikdienas steigu un darba problēmas. Ikdienā ir liela psiholoģiska slodze, paveiktajam rezultāts ar aci skatāms nav ilgi. Rušinoties dārzā, stādot un pārstādot puķes, izaudzējot zemenes, kasot pērnās lapas un nopļaujot zāli, katru dienu var redzēt sava darba rezultātu.
Mājās man nepieciešama sakārtota vide. Haoss un nekārtība traucē domāt. Tāpēc pēc viesībām mājās es noteikti tajā pašā vakarā mazgāju netīros traukus. Man gribas, lai, no rīta pamostoties, nebūtu jādara vakardienas darbi. Pie plīts darbojoties, man ir vajadzīga iedvesma un pietiekami daudz brīvā laika. Ēdiena gatavošana un galda klāšana man nesagādā grūtības, jo agrāk daudzus gadus mans tiešais darbs bija saistīts tieši ar ēdināšanas pakalpojumiem. Man pašai ēšanas kults nav raksturīgs. Drīzāk patīk radīt īpašu noskaņu.
– Esat divu pieaugušu bērnu mamma.
– Ir jāpieņem, ka viņi ir pieauguši. Kamēr bērni auga, es dzīvoju viņiem. Viss tika pakārtots bērniem. Ja kaut kas negāja tā, kā vajag, biju barga. Sevišķi pret dēlu. Viņam tas ir palicis atmiņā. Tagad reizēm dēls man par to saka paldies. Taču es pati nožēloju, ka dažreiz tiku viņu sodījusi pārāk bargi. Bija sāpīgi, kad bērni aizgāja no mājām viens pēc otra. Bija skumji, bija tukša māja. Katru mirkli gribējās zināt, kur viņi ir, ko dara, kas ar viņiem notiek. Bet tad to sajūtu sevī izslēdzu, jo sapratu – negribu būt egoiste. Bērniem pašiem jāveido sava dzīve. Es taču nevaru izdzīvot dzīvi viņu vietā.
– Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir mīlestībai?
– Ļoti liela nozīme! Esmu dzimusi Dvīņu zvaigznājā Kaķa gadā. Es nevarētu ilgi dzīvot viena tukšā mājā, kur nav mīļa cilvēka, ar kuru parunāties, dalīties priekos un bēdās. Man vajag savu otro pusīti, kurai uzkraut pusi sava smaguma un būt kopā laimīgajos mirkļos. Cik tam liela nozīme, es sapratu brīdī, kad paliku pavisam viena. Un man ir tāds cilvēks – mans vīrs Zintis, kuram pie sāniem jūtos labi.
– Bez darba dārzā taču ir vēl citi hobiji?
– Mani izklaidē šahs, kas stiprina loģisko domāšanu. Spēlēju to arī ar datoru, bet kaitina, ka tas vienmēr ir gudrāks, katrā situācijā izdarot izdevīgāko gājienu. Mēdzu internetā uzspēlēt zolīti. Vēl man ļoti patīk pašai vadīt automašīnu. Lai arī autovadītāja tiesības ieguvu samērā vēlu. Man bija jau 40 gadu. Agrāk daudz lasīju un adīju, ar sportiskām aktivitātēm neaizraujos, lai gan vajadzētu.
– Kā sadzīvojat ar saviem gadiem?
– Gandrīz 50! Katram vecumam ir savs skaistums. Vai es tagad vēlētos atgriezties jaunībā? Noteikti nē! Protams, piecdesmitgadnieku vecums ir problemātisks, jo cilvēks vairs nav jauns, bet pensija ir ļoti tālu. Apzinos, ka manī vēl ir pārpārēm enerģijas. Tas nozīmē, ka jāpilnveido sevi, jāstrādā radoši un jāpierāda, ka spēju konkurēt darba tirgū.
