Irīna Zeibārte, novadniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā : Pagājušajā nedēļā piedalījos starpnovadu zinātniski pētnieciskajā konferencē “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” Gulbenē.
Es vienmēr ļoti priecājos par iespēju apciemot Gulbeni. Gulbenē pavadītajos gados esmu uzkrājusi un ievākusi ļoti daudz – man ir prieks arī par to, tas man ļauj darboties tālāk. Es ar prieku atsaucos jebkuram aicinājumam piedalīties Gulbenes notikumos arī šobrīd. Un, ja tēma ir tāda, kāda bija piektdienas pasākumam, tad vēl jo īpaši. Šos notikumus nevajag aizmirst, jo tas ir vienojošs pamats, uz kā stāvēt, ko pārdomāt un izdomāt, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos un nenotiktu. Te gribas pieminēt veco teicienu – viss, kas mūs neiznīcina, padara spēcīgākus. Lai cik skumji būtu šie divi notikumi – gan 1941., gan 1949.gada deportācijas -, kā arī visas pārējās deportācijas un represijas, kas notika četrdesmitajos gados, tas ir tas, kas cilvēkus ir padarījis stiprākus. Tas, ka šie notikumi deva spēku, pierādījās astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, atjaunojot valsti. Iespēja piedalīties šādos pasākumos ir jāizjūt kā pagodinājums.
Neapšaubāmi bija arī patiess prieks satikt gan bijušos kolēģus, gan skolēnus, gan arī represētos, ar kuriem bija izveidojušies kontakti, dzīvojot un darbojoties Gulbenē. Šīs satikšanās un emocijas cilvēku bagātina.
