Ir ļoti skumji dzirdēt, ka cilvēki bļauj, ka nav ko darīt, nav ko ēst. Attopieties! Ja cilvēks neko negrib un kļūst nekustīgs, viņš ir miris. Protams, akmens jāmet arī valsts dārziņā.
Cilvēkiem vajag izglītību, bet īstu, nevis datoru un skaitļu, bet ar domāšanas spējām. Citādi izskatās, ka sāksim zinības ar karoti barot. Mūsdienās mācības ir spēlītes. Kāpēc bērns nepilda savu pienākumu? Mācīties ir bērnu darbs! Tā iemācās visu mīlēt. Protams, jāatbalsta lielās ģimenes, bet ne tik daudz ar naudu, cik dodot iespēju nopelnīt. Ir tik daudz neapstrādātu zemju! Ir tik daudz vajadzīgs palīgu! Bet nekā! Ir taču bērnu un, ej tu saproti, kādas vēl tiesības! Šodien aug sliņķi un nestabili cilvēki, jo dzīvi ir iesākuši ar datorspēlītēm un pogu spaidīšanu. Bērni bezdarbībā slāpst! Cik es saprotu no dzīves, tad tā ir cīņa, un cīnīties ir ļoti grūti. Bet tagad grūtības – to tik ne! Arī padomju gados bija doma atradināt bērnus no darba. Latvieši gan bieži šķaudīja tam pāri. Bērni palīdzēja strādāt, mīlēja vecākus, dabu un savu tautu. Bija arī labi situēti, bet, ja salīdzina, tad no tiem daudzi izauga par pabirām. Grūtībās izaug izturīga tauta.
Tagad braucam dziļi grāvī, jo tiesību ir tik daudz! Nekliedziet pēc dzimstības, jo tur jāveltī sevi visu! Nebļaujiet, ka slikta vadība! Vai jūs esat labāki? Mēdz teikt: kāda tauta, tāda valdība. Daļēji mirusi ne aiz vecuma, bet aiz slinkuma. Droši vien teiksiet, ka tagad cits laikmets. Bet vai esat laimīgi? Esam kā tādi dzīvnieki, kas iespundējušies krātiņā: dod tik priekšā! Lūdzu, māciet bērnus strādāt, mīlēt savu zemi un tautu! Tad nekliegs uz sirmmāmiņu, nespļaus un necels roku. Mani tas īsti neizbrīna. Tas parāda, cik skoloti esam. Patiesībā, spļaujot uz citu, iespļauj pats sev! Šodien nemāca mīlēt vecākus. Mēs esam augstas skolas izgājuši. Un visur ir teikts: tu esi augstāks par Dievu. Vecīši maisās pa kājām. Agrāk vecāki dzīvoja ar bērniem vienkopus, cits citu atbalstot. Tā viņi audzināti. Mute nevērās ne vedeklām, ne znotiem pret otrās pusītes vecākiem. Cieņa bija ieaudzināta. Tagad vecāki nav vajadzīgi… Pansionāti pilni ar bagāto bērnu vecākiem. Kas nav bagāts, to noper no malas: tie taču saņem pensijas un mums, jaunajiem, tās jāpelna. Cik tad lielas tās ir, daudziem zem 150 latiem! Tās ir nopelnītas ar sviedriem un asinīm.
Agrāk vecāki cīnījās par labāku nākotni bērniem. Bieži paši bija neēduši, bet bērni paēduši, arī vecie ļaudis tika cienīti. Cik tad bija lielas algas kolhozā – apmēram 45 rubļi, fabrikā – 90 rubļi. Daudz ko audzēja savā piemājas zemītē, dārzos, tā strādājot dubultā. Nekliedza: ziedojiet vai dodiet! Tagad tikai ziedojiet – esam neēduši, dodiet no pašvaldībām, no valsts! Bet ko jūs paši darāt? Skolās agrāk bija lauciņi, kur bērni strādāja un izauga gandrīz viss kopgaldam ziemai. Slimnīcās bija palīgnozares, jo tik daudz palika, ko izmantot. Tagad visu met miskastē. Brīnās, ka visi meži un ceļmalas mēslu pilnas. Tā audzina jaunos – ko nevajag, to met projām. Arī vecīšus drīz varbūt vedīs uz miskasti. Vai tā mēs ilgi dzīvosim? Audzinām jauno paaudzi par patērētājiem. Viņi nezina, ka ir pašiem jārada. Būtībā jaunie tiek iznīcināti, viņi redz to, ko redz. Viņuprāt, vieglāk ir prasīt, jo tā viņi aug.
Mīļie tautieši! Nekas no nekā nerodas! Iemīliet savus bērnus, dabu, cieniet paši sevi! Tikai cienot sevi, var gaidīt arī cieņu no citiem! Jūs esat dabas bērni, cīnieties!
