It kā varētu teikt, liekam urbjus un kastes uz ziemošanu, un laiks būtu pārcilāt vasaras inventāru, bet, ja raugāmies no pašu makšķernieku viedokļa, tad tieši tagad uz pēdējā ledus var tikt pie visiepriecinošākajiem lomiem. Tieši tagad, kad saulīte patīkami silda, āliņģos ieplūst kūstošā sniega ūdens, kas savukārt zem joprojām biezās ledus segas rada papildu skābekļa piegādi, tāpēc zivīm neapšaubāmi sākas kustību un barošanās aktivitātes. Tāpēc tagad, vispirms gan ņemot līdzi veselo saprātu, jo diemžēl labākās copes vietas atrodas uz visai neprognozējamām upēm, var mēģināt ķert lielos asarus, brekšus, vimbas un raudas. Trāpās arī līdakas, bet neaizmirsīsim, ka tām pašreizējā laika posmā ir paturēšanas liegums. Ja tas gadījumā piemirstas, tad par atgādinājumu varētu kļūt 100 latu naudas sods, ko jums par katru paturēto līdaku piešķirs zivju inspektors.
Ruduļu maisam gals vaļā
Ir vēl viena zivju suga – ruduļi, kas sevišķi ezeros, kad ledus sāk kristalizēties un kļūst nedaudz putraināks, sāk ļoti aktīvi baroties. Nav jau gluži tā, ka arī pa ziemas vidu tos nevarētu sameklēt, bet tomēr tieši tagad dienas laikā, uzejot bariņu, var iznākt tā pastrādāt, ka vakarā nevarēsiet no zivju zupas karoti pacelt. Rudulis gan nebūt nav pieskaitāms pie kulināriski labākajiem gardumiem. Pat līdakas, ja vasarā vai ziemā ruduli uzliek kā dzīvo ēsmu, uz šo pasākumu noraugās visai skeptiski un daudz labāk ķeras pie „dziesmas” asarītim. Rudulis ir ļoti asakaina zivs un praktiski noder tikai voblai vai samalšanai kotletēs. Taču no makšķerēšanas viedokļa šīs zivis ir tiešām ļoti sportiskas. Tikušas uz tievās aukliņas, tās mormiškas galā izrāda cienīgu pretestību, un ir patiess kaifs makšķerēt. Ruduļi ziemā, pilnīgi pretēji vasarai, sapulcējas lielos baros un kaut kur pacenšas nolīst. Turklāt tie ir ļoti mazaktīvi. Tagadējā brīdī viss krasi mainās. Sajūtot pavasara vēsmas, šīs skaistās zivis kļūst ļoti aktīvas un bars kā smagais vilciens iesāk savu kustību, lai ieskrietos un apstātos tikai rudens pusē. Ja vasarā ruduļus sameklēsim pie jebkura zāļu kušķa, tad uz pēdējā ledus tik vienkārši vis nebūs. Ruduļi var būt jebkurā vietā – arī pilnīgi neloģiski klajā. Tie var būt metra dziļumā un arī vietās, kur dziļums ir lielāks par pieciem metriem, bet jāatceras, ka rudulis nedzīvojas pa gultnes dibenu. Drīzāk tas atradīsies kaut kur pusūdenī. Protams, ar iebarojamās barības palīdzību to var novilkt lejā pie grunts, bet viņš tāpat pie pirmās izdevības celsies augšā. Tāpēc, meklējot šīs zivis, sākt ar iebarošanu būtu diezgan muļķīgs pasākums.
Kur šīs skaistules meklēt
Vislabāk censties tos sameklēt nelielos ezera līčos un ne jau pie zālēm. Drīzāk viņi atradīsies līča vidusdaļā un dziļumam nevajadzētu būt lielākam par pāris metriem. Tad nu palielā aplī tempā izurbjam kādus septiņus āliņģus. Attālumi no āliņģiem varētu būt no septiņiem līdz desmit metriem. Tā jūs vareni paplašināsiet savu meklējumu zonu un noteikti uzdursieties ruduļu bariņam. Tad pēc kārtas āliņģos no augšas ieberam (nevis ar barotavu nolaižam) raudu vai pliču barību, kas samaisīta kopā ar sarīvētiem cepumiem vai rīvmaizi. Barot ar motili nav nekādas vajadzības. Iebarojamai barībai jābūt sausai, lai, lēnām samirkstot, tā pamazām grimtu uz leju, veidojot barības stabu. Ruduļiem šāda ēsmas ķēde būs tieši pa prātam. Kad pēdējais āliņģis iebarots, nākam atpakaļ, ņemam smalku mormišku un sākam apstaigāt iebarotās vietas. Mormišku ar motili vai baltajiem tārpiem nolaižam uz grunts un tad ar smalku driblu, palaikam apstājoties, ceļam augšā kaut vai līdz lunkas malai. Tā reizes desmit izmēģinām un, ja copes nav, ejam tālāk. Tiklīdz kādā āliņģī piesakās sarkanspurainais rudulis, tā šo vietu piezīmējam, atceramies, kādā augstumā viņš pieteicās, un iebarojam krietnu daudzumu barības, bet arī tikai un vienīgi no augšas. Krietnu daudzumu nozīmē, cik nav žēl, jo ruduļi noteikti būs lielā barā un diezgan ātri ar barību varētu tikt galā, bet mums taču vēl vismaz puse dienas priekšā. Attiecībā uz ēsmu esmu pieredzējis visādus brīnumus, tāpēc, dodoties ruduļos, cenšos paņemt līdzi visas trīs ejošākās ziemas ēsmas. Motili, baltos mušu kāpurus un smalkas slieciņas. Kādam varbūt liksies, ka, ja jau motilis ir, ko tad vēl? Lūk, te jau ir tas joks. Ir gadījies tā, ka rudulis motilim neskatās ne virsū, bet, tiklīdz uz āķa parādās baltais tārpiņš, tā signāls uz barošanos padots. Pavasarī tāpat kā vasarā ir gadījies, ka pienāk izcili eksemplāri, svarā jau ap puskilogramu, un tā kā makšķerējam salīdzinoši seklā vietā, kur auklas garums ir ļoti īss, un līdz ar to nav vajadzīgā elastīguma, kas amortizētu piecirtiena brīdi, tad ieteiktu makšķerītes spolītei bremzi atstāt vaļā. Citādi var sanākt šķirties no visai dārgajām mormiškām un maciņā parādīsies iztukšītis.
Kur pašreiz velkam vislabāk?
Ļoti liela daļa makšķernieku kā jau katru pavasari traucas Lielupes virzienā. Šai upei tiešām ir nopietns presings, jo aktīvi ķeras sīgas, brekši, vimbas un salakas.
Jūrā pie Saulkrastiem joprojām labi nāk lucīši. Izmērs gan varētu būt lielāks, bet daudzums ir labs.
Daugavā, kur ir Ogres upes grīva, kā katru pavasari ienāk un uz kādu laiku piestāj raudu un brekšu bari.
Par ezeriem runāt nav īpašas jēgas, jo no pēdējā ledus praktiski strādā visas ūdenskrātuves. Tikpat labi varam aizceļot arī tālāk uz Igauniju, jo Peipusā ledus biezums ir ap metru. Tur, man šķiet, vēl visu aprīli varēs vazāties. Viena daļa letiņu ir iecienījusi Pērnavas upi.
