Sociālās aprūpes centram “Siltais” būs jau 10 gadu

Pēc latviska viensētas principa Gulbenes novadā dzīvo sociālās aprūpes centra “Siltais” iemītnieki. Tuvu dabai. Ar savu lokālo vidi un visām ērtībām. Uz “Silto” ved koku aleja. Blakus ir lielais ceļš, pa kuru var nokļūt apmēram divus kilometrus attālajā Līgo pagastā vai nepilnus piecus kilometrus tālajā Jaungulbenē. Zvanām pie ieejas durvīm iestādē un tās atver pati vadītāja Inese Lesiņa. Runājam ar viņu, ar klientiem, redzam apstākļus telpās. Novērojam arī, kā aprūpes centram tiek pievesta humānās palīdzības krava no Norvēģijas, no humānās palīdzības organizācijas “Baltijas draugi”. Dzīve “Siltajā” ir savrupa, taču cilvēkiem tajā ir labi apstākļi un iespējas just prieku katru dienu, neskatoties uz veselības problēmām.

Mājvieta cilvēkiem, kurus aprūpē diennakti

“Mums pašlaik ir 49 klienti. Tas ir tieši tik, lai mēs katru no viņiem zinātu nosaukt un uzrunāt vārdā. Tie visi ir cilvēki, kuri atbilst tā saucamajam 3. un 4.aprūpes līmenim. Tie visbiežāk ir guļoši, kopjami cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība. Invaliditāte nav obligāta. Taču starp mūsu klientiem ir ļoti daudz cilvēku ar invaliditāti. Atšķirība ir tāda, ka cilvēki ar invaliditāti saņem gan pensiju, gan kopšanas pabalstu.

Klientus apkalpo kopumā 30 darbinieki. Mums septiņas dienas nedēļā 24 stundas ir jānodrošina aprūpe. Ir četras aprūpētājas. Diennakts aprūpi klientiem veic Ziedīte Skangale vai Lolita Kluce. Aprūpētāja dienā ir Nadīna Molodcova. Klientu mazgāšanu līdz šim ir veikusi Ilona Ščucka, kura ir algota sabiedriskā darba veicēja no Līgo pagasta. Klientiem viņa ļoti patīk. Es esmu piedāvājusi Ilonai patstāvīgas darba attiecības,” stāsta I.Lesiņa.

Sākotnēji, kad pirms 10 gadiem durvis vēra sociālās aprūpes centrus “Siltais”, licies, ka telpas ir lielas, ka ar novada klientiem to piepildīt nevarēs. “Tagad te visi klienti ir ar Gulbenes novadā deklarētu dzīvesvietu,” stāsta I.Lesiņa. Par īstām uguns kristībām un visgrūtāko pārbaudījumu darbā viņa piemin Covid-19 pandēmijas laiku, kad slimoja gan klienti, gan darbinieki. Darbiniekiem nācās aizstāt citam citu, strādājot saslimušo vietā. Arī pati I.Lesiņa tad bija aprūpētāja. Šis laiks viņai saistās ar obligāto sanitārās drošības pasākumu ievērošanu – tērpšanos kombinezonā. “Jau pēc minūtes es tajā mirku sviedros,” atceras I.Lesiņa.
Izjautāta, kādas ir “Siltā” klientu proporcijas – par cik daudziem piemaksā pašvaldība un par kādu klientu daļu piemaksā radinieki -, I.Lesiņa teic: “Pusi uz pusi. Tagad, kad ir pārskatītas uzturēšanās cenas novada sociālās aprūpes centros, vienu māmuļu dēli pieteikušies ņemt atpakaļ uz mājām, paši aprūpēs. Tā ir viņu izvēle. Bet Gulbenes novada sociālās aprūpes centri cenas ziņā nav tie dārgākie, salīdzinot ar citām šāda pakalpojuma sniegšanas vietām Latvijā. Mēs esam tas lētais gals.”

Jāatgādina, ka sociālās aprūpes centrā ievietotais klients par sevi maksā pats ar savu pensiju 85 procentu apmērā. 15 procenti no pensijas paliek cilvēkam un ar šo naudu viņš var darīt, ko vēlas.

Ar individuālu pieeju katram klientam

I.Lesiņa ved ekskursijā cauri trim sociālās aprūpes centra stāviem. Rāda virtuvi, kur rosās pavāre Daiga Kupče un viņas palīdze Dace Skangale. Virtuvē ir maiņu darbs. Tātad pavisam ir četri darbinieki. Virtuvē smaržo tikko cepts ābolu pīrāgs. Apskatam ēdamzāli. To parasti apmeklējot kādi 18 klienti. Pārējie maltītes ietur savās istabās. Ielūkojamies arī medicīnas kabinetā. I.Lesiņa saka: “Te viss ir kā īstā lauku slimnīcā.” Medicīnas māsa Agra Avreiceviča ir tā, kura dodas pie klientiem uz viņu istabām. Klienti arī uzmeklē Agru paši. I.Lesiņa stāsta – arī medicīnas māsām ir maiņu darbs. Aprūpes centram ir divas šādas darbinieces. Vadītāja mūs iepazīstina arī ar sociālo darbinieci Agnesi Orlovu.

Tālāk mūs ved uz veļas noliktavu, kur darbojas Gaļina Zaščerinska. Uzzinām, ka klientiem ir iespēja lūgt viņu veļu izmazgāt atsevišķi. Žāvēta veļa tiek gan automātiski, gan pagalmā uz šņores, ja laika apstākļi atļauj. Apciemojuma diena ir tieši tāda. Tāpēc redzam pagalmā žāvējamies veļu. Varam apskatīt arī dažas klientu istabas. Tās ir dažādas. Ir tādas, kur dzīvo viens klients, citās – vairāki. Piemēram, divi vai par četri cilvēki. “Vislabāk būtu, ja katrs varēt dzīvot atsevišķā istabā pa vienam,” atzīst I.Lesiņa. Taču iespējas ir tādas, kādas ir. Katrā istabā klienti izmanto funkcionālas gultas. Tās sarūpētas no Francijas.

Dzirdam elektriskā zvana melodiju. I.Lesiņa teic: “Zvana klients. Pēc melodijas aprūpētājs zina, kurš klients viņu aicina pie sevis.” Viņa piebilst, ka katrs klients ir indivīds ar savām vajadzībām. Tas tiek respektēts. Uz ikvienas klienta istabas durvīm ir speciālas norādes. “Lūk, šeit dzīvo klients, kurš izmanto mobilo telefonu. Atgādinājums domāts, lai pārbaudītu, vai telefons ir uzlādēts un ieslēgts,” saka I.Lesiņa. Redzam televizorus gan gaiteņos, gan klientu istabās.

Dzīvot iestādē kā savās mājās – vai var?

Mēs ejam pa trepēm uz augšas stāviem. Vienlaikus redzam, ka klienti ratiņkrēslos pārvietojas ar lifta palīdzību. Te ir šādas ērtības. Redzam pa kādam trenažierim. Arī to, ka ēkas gaiteņos katrs stūrītis ir aizpildīts ar mīkstajām mēbelēm. Arī stūrīši, kur cilvēkam norobežoties, pasēdēt. “Klientiem vajag vietu, kur pabūt vienatnē,” skaidro I.Lesiņa. Viņa arī teic, ka bieži “Siltā” iemītniekiem atgādinot, ka šeit viņi ir mājās. Tas nozīmē brīvību un vienlaikus pieklājīgu sadzīvošanu ar citiem.

Gaitenī pamanām plauktus ar grāmatām. Ielūkojamies arī vienā no konferenču zālēm. Uzzinām, ka “Siltajā” stundu ilgu aizlūgumu klientiem reizi nedēļā vada šā centra iemītniece Emīlija Abuce. “Dzirkstelei” sieviete pastāsta, ka kopā uz lūgšanām nāk tie, kuri vēlas. “Dziedam, aizlūdzam. Esmu katoliete. Pastāstu par rožukroni. Varbūt ne visi dzird mani. Taču ticu, ka lūgšanas sasniedz ikvienu un piepilda šo namu, kurā mēs visi dzīvojam,” saka Emīlija. Viņa “Siltajā” nonākusi no Jaunpiebalgas kopā ar savu dēlu Kasparu, kurš ir invalīds kopš bērnības. Emīlija stāsta – nu jau kādu laiku ar dēlu esot deklarēti Rankas muižā, ar kuras īpašniekiem iepazinusies, apmeklējot katoļu kapelu. Par to šiem cilvēkiem viņa ir ļoti pateicīga. Emīlija grib būt droša, ka dēls “Siltajā” varēs uzturēties arī tad, kad mammas šajā pasaulē vairs nebūs. “Esam iejutušies šajā vietā,” viņa saka. Emīlija vēl jūtas gana stipra un izmanto iespēju iekopt pati savu nelielu sakņu dārziņu ar mazu siltumnīcu tepat blakus aprūpes centram. Pirmos dārza darbus kopā ar dēlu jau esot sākuši darīt. Bet katru ceturtdienu Emīlija ar dēlu dodas uz Gulbeni, lai piedalītos katoļu baznīcas dievkalpojumā. “Ticībai manā dzīvē ir liela nozīme. Bezizejas brīžos esmu lūgusies no visas sirds un brīnumainā kārta izeja un atrisinājums katrai situācijai ir bijis,” viņa saka. Kad visi aizlūguma dalībnieki ir sapulcējušies I.Lesiņa aiztaisa zālei aizbīdāmās durvis. Lai citi mājas trokšņi netraucētu koncentrēties dziedāšanai un lūgšanām.

Pašiem savi burkāni un savs peļu junkurs

Aprūpes centra ēkā uz palodzēm zaļo gurķu, paprikas stādi. Iekšpagalmā redzama siltumnīca. Stādi tiek audzēti tai. I.Lesiņa saka, ka pamazām jau sākas arī gatavošanās dārza darbiem. Aprūpes centram ir savs sakņu dārzs, kuru uztur paši centra darbinieki un kurā izaudzē daudz tāda, kas pēc tam visu ziemu papildina klientu ēdienkarti. “Paši izaudzējam visus vajadzīgos dārzeņus – burkānus, bietes un citu, izņemot kartupeļus. Pietiek visai ziemai. Glabājam svaigus dārzeņus, gatavojam konservējumus, zaļumus sagriežam un turam saldētavā. Savārām arī ievārījumus,” saka I.Lesiņa.

Mums ir iespēja apskatīt arī aprūpes centra ēkas pagrabu. Tur redzam vēl ievērojamus pašaudzētā krājumus. I.Lesiņa teic – cenšas radīt klientiem māju sajūtu itin visā. Arī ar to, ka ēdienkartē ir produkti no aprūpes centra dārza. Vasarā visapkārt zied daudz puķu. Šī ir skaista vieta. Esot patīkami redzēt, kā aprūpes centra klients Jānis no rītiem vingro pagalmā. Ir šeit arī tādi aktīvisti. “Vēl mums ir 96 gadus veca iemītniece – Mirdza –, kura pēc izglītība ir fizioterapeite. Viņa reizi nedēļā klientiem vada vingrošanas nodarbības. Šī kundze ir piemērs citiem. Pirms gada bija pakritusi, traumējusi mugurkaulu. Ar vingrošanu gultā sevi izdziedināja, piecēlās,” stāsta I.Lesiņa. Viņa paņem rokās un atrāda arī runci vārdā Miks, kurš dzīvo “Siltajā”. Arī kaķis kādam no klientiem var palīdzēt justies labāk, saka I.Lesiņa.

Tomēr ikvienam cilvēkam ir nostalģija par bijušo, par spēka gadiem, par agrāko dzīvi. To ļoti varot izjust, kad pie klientiem atbrauc ciemiņi. Dažu šādi brīži ļoti satrauc. “Reizēm klienti par to runā ar mums, darbiniekiem. Un vienlaikus atzīst, ka te jūtas droši. Bet ir cilvēki, kuri te dzīvo un nekad nav ar to tā īsti samierinājušies,” saka I.Lesiņa.

Cilvēkiem sāp. Arī bērniem, kuri atbrauc šeit pie tuvinieka un pēc tam sēž un raud I.Lesiņas darba kabinetā.

“Siltais” atrodas vēsturiskā 1875.gadā celtā ēkā

Tā bija pirmā Ministrijas skola Vidzemē, vēlāk – saukta par Siltāju pamatskolu, kura slēgta 2011.gada jūlijā.
Bijušās Siltāju pamatskolas pārbūve par pašvaldības budžeta līdzekļiem 683 008 eiro apmērā tika uzsākta 2012.gada nogalē, savukārt būvdarbi noslēdzās 2014.gada decembrī. Oficiālā aprūpes centra “Siltais” atklāšana notika 2015.gada 22.janvārī. Avots: “Dzirksteles” arhīvs

Ar 1.aprīli spēkā ir jauns cenrādis Gulbenes novada sociālās aprūpes centriem

Pašvaldībai tādi ir trīs – “Siltais” Līgo pagastā ar struktūrvienību “Dzērves” Daukstu pagastā un “Jaungulbenes Alejas”. Cenas ir palielinājušās, jo lielākas ir klientu uzturēšanas faktiskās izmaksas, atrodoties sociālās aprūpes centros.

Tagad vienai personai par diennakti ilgu uzturēšanos kādā no Gulbenes novada sociālās aprūpes centriem ir jāmaksā 26,12 eiro (kopā ar ēdināšanas izmaksām). Šāda cena attiecas tikai uz tām aprūpes centrā ievietotajām personām, kuru deklarētā dzīvesvieta ir Gulbenes novadā. Mazāk par personu jāmaksā – 22,86 eiro –, ja šis cilvēks saņem enterālo un parenterālo barošanu no valsts budžeta līdzekļiem. Arī šeit ir runa tikai par Gulbenes novadā dzīvesvietu deklarējušajiem.

Citu novada pārstāvjiem, ja tādi nonāk Gulbenes novada sociālās aprūpes centros, diennakti ilga uzturēšanās maksā dārgāk. Avots: Gulbenes novada pašvaldība

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild “Dzirkstele”.

+ 20