Rīdziniece Anita Kehre 25.martā viesojās Gulbenē. Viņa raksta grāmatu par savu tēti – kādreiz Latvijā talantīgo tāllēcēju, pazīstamo sporta žurnālistu Ēriku Kehri – un par savu dzimtu. Tieši Gulbenē un tieši 25.martā Anita vēlējās būt tāpēc, ka ar šo vietu saistīti viņas dzimtas triju paaudžu traģiskie likteņi. “Saka jau, ka vēsturi raksta (un pārraksta) uzvarētāji, bet tā jau nav īstā vēsture. Īsta vēsure ir cilvēki, un viņi dzīvo tik ilgi, kamēr tos kāds atceras. Un galu galā tas ir arī stāsts par mūsu katra gēniem, izcelsmi. Un arī – patriotismu. Bet bez pētījumiem un datiem tas viss izgaisīs, jo kam gan Īrijas zemeņu laukos vairs rūpēs varoņu piemiņa… Piedodiet par sentimentu, bet tāpēc es pošos uz Gulbeni,” “Dzirkstelei” rakstīja Anita. Tikāmies ar viņu redakcijā.
– Vai cilvēkam ir jāsasniedz iekšējs briedums, lai pieķertos savas dzimtas vēstures pētīšanai?
– Pagājušajā rudenī, 18.oktobrī, tēvam būtu palikuši 80 gadi. Apzināju viņa garīgo mantojumu – sporta vēstures fotogrāfijas, dokumentus – , un tapa izstāde manu māju pagalmā, kuru apskatīja draugi. Un tad bija skaidrs, ka manās rokās ir nenovērtējams dārgums, kuru nedrīkst laist postā. Mans tēvs mūža nogalē bija iesācis rakstīt grāmatu par savu dzimto pusi – kā turpinājumu ASV izdotajai grāmatai (to tēvam atvedu no Bostonas) par Mālupes pagastu. Tēvs nepaspēja nodomu īstenot līdz galam, pēkšņi šķiroties no dzīves. Viņš savā grāmatas uzmetumā pirmo reizi atklāja faktus, kurus ģimene nekad līdz tam nebija zinājusi. Tur ir aprakstīts, kā viņš Gulbenē izmucis no vilciena, neatrodot savu toreiz arī izsūtīto māti, brāli un māsu. Viņš visus padomju gadus bija dzīvojis, klusējot par to. Tā nopietni pie grāmatas tapšanas, turpinot tēva iesākto, esmu ķērusies mēnesi. Papildus vācu datus, jo ar emocijām vien ir par maz. Materiālu krāšana topošajai grāmatai notiek ik pa diedziņam. Tā arī nonācu Gulbenē. Man te fantastiski paveicās! Biju Dzimtsarakstu nodaļā, bibliotēkā, muzejā, visur jutu atsaucību, sarunā ar Gulbenes politiski represēto apvienības vadītāju Airu Anču noskaidroju, ka viņas māsa ir skolā gājusi kopā ar mana tēva māsu. Šeit man bija vēl viens uzdevums – satikt jaunatklātos radus, jo esmu noskaidrojusi arī vecvecmammas meitas uzvārdu, kas, izrādās, ir Ivane. Es noteikti vēl atgriezīšos Gulbenē.
– Kāda ir galvenā ziņa, ko vēlies pavēstīt savas grāmatas lasītājiem?
– Grāmata noteikti nebūs tikai par dzimtas ciešanu ceļu, par izsūtījumu no Dzimtenes. Drīzāk tā būs ne tikai dzimtas vēsture, tas būs vēstījums par viena ļoti talantīga cilvēka likteni, kurš ietrāpījies šajos laikos. Viņa izsūtīšana no Latvijas jau 1953.gadā bija saistīta ar to, ka viņš tolaik bija kļuvis par PSRS čempionu tāllēkšanā, bija iekļauts PSRS izlasē un tuvojās Helsinku Olimpiskajām spēlēm. Tajā brīdī, kārtojot dokumentus, acīmredzot tika secināts, ka viņam sen bija jāatrodas Sibīrijā. Valsts sportiskās intereses tomēr nebija stāvējušas pāri ideoloģijai. Paradokss, ka tur, taigā, sākumā, strādājot par sveķotāju, bet vēlāk nokļūstot Blagoveščenskā, viņa uzraugi pamanīja tēva spējas sportā. Viņi jutās pārsteigti. Tēvs palīdzēja arī citiem gatavoties sacensībām, viņš kļuva par treneri. Kopā ar nometnes uzraugiem tēvs piedalījās sacensībās, kļuva par apgabala čempionu. Līdz beidzot atkal jau viņš no Krievijas Federācijas tika iekļauts olimpiskās izlases kandidātos. Mans tēvs par to ir noklusējis. Viņam bija malēnieša raksturs, nemēdza daudz runāt un stāstīt par sevi. No viņa sportista karjeras Sibīrijas laiks līdz šim ir bijis svītrots. Tagad, saliekot kopā faktus, varu ieraudzīt tēva dzīves gājumu kopumā. Tā ir arī iespēja pabeigt viņa dzīves darbu saistībā ar Mālupes pagastu. Tēvs gribēja zināt, kā nākas, ka 20.gadsimta sākumā Mālupē bija tik daudz igauņu. Arī mūsu dzimtas saknes nepārprotami ir Igaunijā. Par to liecina uzvārds. Pavisam nesen man fantastiski paveicās uzrunāt Ingrīdu Meku no Tartu Igaunijā, ar kuru man ir virtuālā sarakste, un viņa man palīdzēja igauņu datu bāzē atrast manus priekštečus līdz pat 18.gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Tas man ir svētums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir mazdēliņš, kurš nes tālāk mūsu dzimtas uzvārdu.
– Kā jūties, iepazīstot savas dzimtas ceļu?
– Man tā ir satikšanās ar saviem tuviniekiem. Tie ir saviļņojoši atklājumi, sajūtas, izstaigājot tos pašus ceļus. Gandrīz vai liekas, ka sarunājos ar saviem mīļajiem. Atbraucu uz Gulbeni 24.marta vakarā, iespēdzu datoru un izlasīju jaunāko ziņu. Līdz tam man nebija jausmas par manas vecvecmammas Marijas dzimšanas datumu. Un te e-pastā bija vēstule no Igaunijas par arhīvos atrasto informāciju, ka Marija ir dzimusi 25.martā. Kā es priecājos! Un kā priecājās Ingrīda Igaunijā, kur divus mēnešus arhīvos bija meklējusi šo informāciju! Gulbenē aizgāju uz luterāņu baznīcu, kur 1919.gada 25.martā manai vecvecmammai un vecvectēvam notika tribunāla sēde. Redzēju to vietu… Savukārt Latvijas arhīvos atradu Vecgulbenes tribunāla sēdes protokolu tieši par maniem radiniekiem.
– Gulbene tavai dzimtai ir sāpju punkts.
– Šodien man liekas, ka tām sāpēm klāt nāk gaišums, jo te esmu satikusi daudz lielisku cilvēku. Mēdz teikt, ka latvieši ir kapusvētku tauta, ka mēs par daudz skatāmies atpakaļ. Man šķiet, ka nav produktīvi šausmināties par pagātni. Svarīgi ir apzināt šo pieredzi, izdarīt secinājumus un dzīvot ar optimismu, iet uz priekšu, meklēt jaunas iespējas. Ir svarīgi dokumentēt vēsturi. To arī mēģinu darīt, veidojot grāmatu.
– Vai jau ir izdomāts grāmatas nosaukums?
– Man ir vairāki varianti. Viens no tiem ir “Nepabeigtā dzīve”. Kāpēc? Manam tēvam bija desmit gadu laimīgas bērnības. Tie bija trīsdesmitie gadi 20.gadsimta Latvijas laukos. Viņš auga bagātu saimnieku ģimenē. Skolā tēvam bija vieni piecnieki. Arī Alūksnes vidusskolu beidzot, viņam būtu pienākusies Zelta medaļa, taču, tā kā viņam trāpījās dzīvot “ne tajā laikā”, tēvam tīšām atestātā ielika vienu četrinieku, lai tikai nebūtu jādod Zelta medaļa. Vēlāk viņš ar izcilību studēja augstskolā. Lai ko viņš darīja, viss viņam izdevās izcili. Diemžēl viņa dzīvē daudz kas palika nepabeigts. Grāmatas nosaukuma viens variants ir arī “Olimpiskā sibiriāde”. Olimpiāde – tas ir posms starp divām Olimpiskajām spēlēm. Viņam šis posms starp iespēju startēt Olimpiskajās spēlēs Helsinkos un Melburnā aizritēja Sibīrijā. 1956.gadā tēvs treniņnometnē uzrādīja Latvijas rekordu tāllēkšanā, aizlecot 7,70 metrus; šis rekords Latvijā nepārspēts palika turpmākos 19 gadus. Un tas bija īsi pirms PSRS izlases izbraukšanas uz Olimpiskajām spēlēm Melburnā. Bet tur uzvarētāja rezultāts tāllēkšanā bija tikai par 18 centimetriem labāks. Var jau zīlēt, kas būtu, ja būtu, taču te nav jāzīlē. Tāllēkšana ir precīzs sporta veids. Vēlāk tētis kļuva sekmīgs Latvijas sporta žurnālistikas pamatlicējs, taču, kad tēvs skarbajos astoņdesmitajos gados pieķērās sporta vēstures rakstīšanai, recenzija bija iznīcinoša – “nepareiza ideoloģiskā nostādne”. Tad vēl tēva iesāktā nepabeigtā grāmata par Mālupes pagastu… Neīstenota palika arī vēlēšanās atgriezties tēva mājās. Nepabeigtās dzīves sajūta arī tāpēc, ka es pati nepaspēju pietiekami iepazīt savu tēvu. Viņš mira 1993.gadā.
Kehru dzimtas saikne ar Gulbeni
1919.gada 25 marts
Sarkanā terora laiks, kad tika apcietināti Anitas Kehres vecvecāki, igauņu gruntnieki Mālupē – Jans un Marija Kehri. Vecgulbenes tribunālā viņus notiesāja uz nāvi kā baltgvardu spiegus. Jans nošauts Stukmaņu koncentrācijas nometnē 1919.gada 24.maijā, Marija tomēr laimīgi atgriezusies mājās.
1949.gada 25.marts
Anitas Kehres vecmāmiņai Emmai Kehrei ar diviem saviem jaunākajiem bērniem Metu un Andreju no Mālupes caur Gulbenes dzelzceļa staciju sākās ceļš uz Tigdu Amūras apgabalā (vectēvs Elmārs Kehris jau bija notiesāts 1948.gadā un mira 1953.gadā Gulagā – Obskas nometnē). Arī Anitas tēti Ēriku Kehri, kurš bija vecākais dēls trīs bērnu ģimenē, apcietināja Alūksnē, lai izsūtītu uz Sibīriju, bet viņam izdevās no Gulbenes aizbēgt. Ēriks naktī pa Gulbenes – Alūksnes bānīša sliedēm devās atpakaļ uz Alūksni, lai turpinātu mācīties Alūksnes vidusskolā.
