Dailis Kadils, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļas darbinieks: Pareizi jau ir – šādiem gadījumiem operatīvajiem dienestiem ir jātērē līdzekļi, bet citkārt līdzekļu vairs nav. Katram, protams, ir savs hobijs, šās nedēļas nogalē Amatā, piemēram, pulcējas laivotāji, tikai ir pašam jāizvērtē, cik šis hobijs kļūst bīstams. Šajā gadījumā viena cilvēka glābšanā ir jāiesaistās lieliem cilvēkresursiem un tiek izlietots daudz līdzekļu. Domāju, ka vajadzētu likt atmaksāt visus operatīvo dienestu izdevumus, ja viņš tiek glābts. Igauņiem jau šāda sistēma strādā. Jā, tu vari makšķerēt, bet samaksā par helikopteru, ja būs nepieciešamība tevi glābt. Pašam, par laimi, nav nācies piedalīties šādos glābšanas darbos. Taču arī mums pietiek šādu gudrinieku, kas kāpj gan uz pirmā, gan uz pēdējā ledus un arī ielūst. Labi, ka paši vēl spēj tikt ārā vai viņiem palīdz kāds cits un viss ir beidzies laimīgi.
Juris Lazdiņš, makšķernieks: Var jau būt, ka vajadzētu sodīt ar naudas sodu, bet ko var gribēt – makšķernieks taču ir slims cilvēks. Tā ir pozitīva slimība! Kad parādīsies pirmais ledus, viņš noteikti līdīs virsū, tāpat arī uz pēdējā ledus viņš sēdēs līdz pēdējam brīdim, tur neko nevar darīt. Igaunijā ir izstrādāta šāda norma, ja glābj – par to ir jāmaksā. Domāju, ka gan jau latvieši arī pārņems šo pieredzi, taču tas neko nedos. Makšķernieki vienalga darīs pa savam. Tāpat taču ir makšķernieku veikalos – krīzes makšķerniekiem nav. Viņš nenopirks maizi, bet nopirks tārpus, mormiškas un auklas. Valsts var darīt, ko grib, tur līdzēt neko nevarēs. Pats tagad esmu kļuvis ļoti piesardzīgs. Man ir bijuši vairāki gadījumi, kad pāreju pāri ezeram un nezinu, kā malā tikt, un malā nonāku viss slapjš – tad tiek domāts, ka mūžam tā vairs nedarīšu, bet gadās, protams, atkal. Taču pēdējos gados es neeju ne uz pirmā ļoti plānā, ne arī uz pēdējā ledus. Ir jādraudzējas ar galvu!
Dace Jukāma, Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore: Nevienā likumā nav paredzēta norma, pēc kuras varētu saukt pie atbildības par zemledus makšķerēšanu. Ir arī tikpat kā neiespējami izstrādāt kritērijus, pēc kuriem noteikt bīstamības pakāpi. Turklāt Satversme paredz katram iedzīvotājam brīvas pārvietošanās tiesības. Ja arī likumā tiktu iestrādāta norma, kas aizliedz uzturēties uz nedroša ledus (lai gan kas ir “nedrošs ledus”?), nav pat iespējams praktiski iztēloties, kā varētu realizēt sodīšanas mehānismu. Pati esmu stāvējusi upes krastā un sarunājusies ar zemledus makšķernieku, no kura mani šķir ne tikai uz upes daļēji saglabājies ledus, bet arī vismaz metru plata ūdens josla, aicinot viņu nokāpt no ledus. Diemžēl bez rezultātiem. Viņš turpina sēdēt un neliekas traucēts! Cik gan ilgi potenciālais sodītājs sēdēs krastā un gaidīs makšķernieku? Vienīgais, kas atliek – atkal un atkal atgādināt par bīstamību, aicinot pieaugušus cilvēkus domāt un rūpēties par savu veselību un drošību.
