Otrdien pie Ministru kabineta ēkas notika pasākums, kurā pulcējās zemnieki, lai cildinātu valdības darbu un, pasniedzot lauku labumus ministriem, pateiktos viņiem par saprātīgajiem lēmumiem par labu laukiem.
Saprotu, ka ne jau vienmēr viss ir tikai jākritizē un jānosoda. Ir jāprot norādīt arī uz labajiem darbiem, piemēram, par to, ka konstruktīvas sadarbības rezultātā ir pārvarēta krīze piena lopkopībā, ka Jelgavā tiks celta piena pārstrādes rūpnīca un tamlīdzīgi.
Tomēr man šī Zemnieku saeimas organizētā pateikšanās ministriem ar sieriem, pienu, krējumu un sviestu asociējas ar Andreja Upīša romānā “Mērnieku laiki” aprakstīto Ķenci un viņa “kukuli” lielskungam. Interesējoties, vai arī mūsu novada zemnieki atbalsta šo akciju, atbilde bija viennozīmīga, ka piedalīties tādā akcijā šobrīd ir laiks tikai “dīvāna” zemniekiem. Tiem, kam jādomā par ražošanu, nav laika. Manuprāt, šis “paldies” tomēr bija teikts par agru, jo diemžēl lauki ar katru gadu kļūst arvien tukšāki. Arvien vairāk zemnieku saimniecību izvēlas pārtapt par piemājas saimniecībām.
Daudzviet zemniekus nodarboties ar lopkopību mudina tikai viņu cilvēcīgā līdzcietība pret lopiem. Par kādu “paldies” varam runāt, ja cūkkopības nozares pārstāvji arvien striktāk domā par atteikšanos no šīs nodarbes, ja aitkopji joprojām dedzina aitas vilnu, jo valstij tā nav vajadzīga, ja zemnieki izcērt viņiem piederošās mežu platības, lai varētu pārdot kokmateriālus un atlīdzināt kredītus bankām, ja nevienam nav vajadzīgas Latvijā audzētas cukurbietes.
Interesanti, ka tad, kad jāsaņem dāvanas, ministri atrod laiku iznākt zemnieku priekšā, bet, uzklausīt lauksaimnieku protesta akcijās citkārt pausto kritiku neuzskata par vajadzīgu.
