Jau 15 gadus Gulbenē ar sieviešu apģērbu tirdzniecību nodarbojas un sevi par pilntiesīgu gulbenieti uzskata Olga Pole. Viņa sāka kā tirgus sieva, bet nu jau kādu laiku Olgai pilsētā ir pašai savs veikaliņš, uz kuru ceļu, labi zina ne tikai jaunas meitenes, bet arī nobriedušas dāmas ar ļoti sievišķīgām auguma formām. Taču retais zina par Olgas likteni un viņas veiksmes formulu.
– Atceros, deviņdesmitajos gados jūs nācāt tirgot preci arī pie mums redakcijā.
– Patiesībā nodarboties ar tirdzniecību mani piespieda dzīve. Pēc specialitātes es esmu programmētāja. Bizness nav mana stihija. Man bija jāpārvar iekšējā pretestība, jo neredzēju citu izeju. Bija jāuztur sava ģimene. Mans uzstādījums biznesā bija tieši tāds. No paša sākuma nolēmu, ka tirdzniecībā strādāšu godīgi, nemānot nevienu, sevi pašu ieskaitot. Redzot, ka man izdodas šos principus nepārkāpt, izvirzot mērķi sarūpēt un tirgot ne tikai lētas, bet arī pēc iespējas kvalitatīvākas preces, sāku just gandarījumu šajā darbā. Tirgū kopējā zālē negribējās strādāt, jo man nepatīk tirgus atmosfēra. Taču izdevās ieņemt vietu atsevišķā kioskā. Bizness tur nebija veiksmīgs, jo tobrīd tirgus popularitāte jau bija sākusi mazināties. Vēl jo vairāk sapratu, ka jāmeklē telpas savam veikalam. Ar dievpalīgu izdevās atrast!
– Zinu, ka ticībai jūsu dzīvē ir liela nozīme.
– Es nevaru iedomāties, kā šodien var izdzīvot bez ticības. Man tas būtu grūti. Pievēršoties ticībai, ik uz soļa manas ģimenes dzīvē notiek brīnumi. Dievs mūsu lūgšanas uzklausa un palīdz sakārtot mūsu dzīves. Kam citam šodien lai tic, ja ne Dievam? Kādai partijai ticēt? Pasarg’, Dievs! Es esmu nākusi no pareizticīgo ģimenes. Taču vēlāk dzīvē bija pārmaiņas, satiku kristīgo draudzi “Jaunā paaudze”.
– Gulbenietes slavē jūsu veikalu, jo tur ir visu izmēru piedāvājums.
– Kad 1996.gadā es sāku Gulbenē nodarboties ar sieviešu apģērbu tirdzniecību, secināju, ka ir problemātiski atrast lielo izmēru preci. Secināju, ka faktiski apģērbu ražotāji diskriminē liela auguma sievietes. Šī problēma ir ne tikai Latvijā, arī citās valstīs. Mans uzstādījums bija panākt, lai, ienākot manā veikalā, neviena sieviete nejustos apdalīta. Gribējās, lai katrai pircējai būtu izvēles iespējas. Ikviena no mums taču vēlas ģērbties skaisti un moderni.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka strādāju apkalpošanas jomā. Apkalpot nozīmē kalpot! Tas nozīmē kalpot cilvēkiem! Tieši tā ir jāorganizē darbs tirdzniecībā.
– Jūs esat arī darba devēja!
– Jā. Manā veikalā strādā trīs pārdevējas un grāmatvede. Ar vienu no viņām kopā esam arī draudzē “Jaunā paaudze”. Vēl viena no viņām bija mūsu draudzes locekle, bet tagad pievērsusies arī katoļticībai. Tajā pašā laikā nevienam cilvēkam, kurš atnāk strādāt pie manis, necenšos uzspiest savu skatījumu uz Dievu. Tomēr cenšos, lai attiecības kolektīvā būtu veidotas, balstoties uz kristīgajiem principiem. Faktiski atrast labu pārdevēju šodien ir grūti. Šajā darbā ir svarīga labestīga attieksme pret cilvēkiem un zinātkāre. Pārdevējam ir jāzina pēc iespējas vairāk par precēm, ko viņš pārdod, lai varētu pastāstīt klientiem, paskaidrot. Pārdevējam jāredz, ko piedāvāt konkrētajam klientam.
– Kā jūs jūtat konkurenci?
– Ir Gulbenē vēl citi veikali, kuros arī piedāvā lielo izmēru sieviešu apģērbus. Konkurence vienmēr ir bijusi, ir un būs. Tāpēc ir jāmācās noturēties savās pozīcijās. Turklāt individuālais bizness nekad nevar būt sastindzis. Vienmēr ir vajadzīgas pārmaiņas. Ir jāmeklē jaunas metodes preču piegādē, jāmeklē jaunas piegādes vietas, jāmaina preču izvietojums veikalā. Tas ir bizness. Vismaz ik pēc pusgada kaut kas savā darbā ir jāmaina. Tāpēc šajā jomā var strādāt tikai tie, kurus nebaida pārmaiņas, jaunu iespēju meklējumi.
– Gulbenē biznesā ir raksturīga ideju klonēšana!
– Tā ir biznesa spiegošana. Vienmēr ir bijuši un būs cilvēki, kuri ar savu galvu nedomā. Tas notiek tad, ja cilvēkiem nav spēju pašiem ģenerēt savas idejas. Nav redzējuma, prasmes saskatīt kaut ko jaunu. Nav fantāzijas, nav sava redzējuma. Tad nekas cits neatliek kā atkārtot citu cilvēku pieredzi. Arī es esmu gājusi skatīties, kas notiek citos Gulbenes veikalos, bet to darīju ar noteiktu nolūku, lai manā veikalā nebūtu tāda pati prece, kāda jau ir citiem. Es nevēlos dublēšanu. Tas galu galā ir garlaicīgi pircējam!
– Kur atrast preci savam veikalam?
– Situācija ir mainījusies. Šodien ir vairāk iespēju. Šodien pēc preces var braukt ne tikai uz Lietuvu, bet arī uz Poliju, Krieviju. Arī Latvijā ir labi preču piegādātāji. Ir jāpēta preču aprite. Taču galvenā problēma ir tā, ka viss kļūst dārgāks. Kā aug naftas cenas, tā automātiski palielinās arī dzīves dārdzība kā tāda.
– Kā jūtaties Latvijā?
– Mans vīrs ir Latvijas pilsonis, meita ir Latvijas pilsone. Es pagaidām joprojām esmu Krievijas pilsone, jo mani tuvinieki ir tur, bieži braucu pie viņiem. Eksāmenu latviešu valodā nokārtoju atbilstoši 2.kategorijai. Nokārtoju arī pārbaudījumus, lai iegūtu Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Šobrīd man kā Krievijas pilsonei nav šķēršļu arī ceļot Rietumeiropā. Tāpēc es nogaidu. Ja būs iespēja iegūt dubulto pilsonību, tas man būtu pieņemamākais variants. Latviju šodien es uzskatu par savām mājām. Taču mani radinieki ir gan Krievijā, gan Vācijā. Un man ir visas iespējas ceļot, lai satiktu viņus.
– Uz Latviju jūs atveda mīlestība!
– Jā. Bez mīlestības nav iedomājama sievietes dzīve. Ticu tam, ka laulības tiek noslēgtas Debesīs. Esmu dzimusi Ufas pilsētā. Gulbenē nonācu pēc kāzām. Mans vīrs ir Juris Polis – strādā Gulbenes 2.vidusskolā par krievu valodas skolotāju. Mūsu meita Ksenija mācās Rīgas Starptautiskajā administrācijas un biznesa akadēmijā 2.kursā. Protams, laulībā mīlestība transformējas, kļūst dziļāka, sirsnīgāka. Tā ir mīlestība jaunā pakāpē, kad cilvēks vairs ne tik ļoti izplūst emocijās. Tikai tad saproti mīļā cilvēka nozīmi savā dzīvē, kad iepazīsti otru pat labāk nekā sevi pašu. Tagad zinu, ko nozīmē, ka laulībā cilvēki pamazām kļūst kā viens veselums. Tā ir spēcīga pieķeršanās.
– Vai jūs vizualizējat savu nākotni?
– Es sevi redzu Latvijas sabiedrībā. Tā ir kristīgā sabiedrība, kura nav viendabīga. Mums ir pilsoņi un nepilsoņi. Sabiedrība ir sašķelta. Valdībā ir pārstāvēta tikai viena daļa Latvijas iedzīvotāju. Bībelē ir teikts, ka māja, kas sašķelta uz pusēm, nav droša. Mani baida, ka Latvijā uz palikšanu varētu ieceļot vēl trešā grupa – musulmaņi. Viņi nekad neiekļausies šejienes kultūrā. Krievijā esmu jau to redzējusi. Atliek uz Sanktpēterburgu atbraukt vienam turīgam Austrumu cilvēkam, lai pēc laika turp atbraukti visa plašā viņa radu saime. Viņi svin savus svētkus. Sākas īpašumu pārpirkšana. Tā faktiski ir agresīva iespiešanās kristīgajā pasaulē. Šie cilvēki ienāk ar citādu ticību, citām tradīcijām, citu mentalitāti, kurai līdzi nāk terorisma draudi. Krievijas musulmaņi ir vēl kā konfektītes, salīdzinot ar viņu ticības brāļiem, kuri iefiltrējas Rietumeiropā. Viņi apprec Rietumu sievietes, iegūst tiesības uzturēties tur. Savas sievas viņi piespiež pāriet musulmanismā. Nepaklausīgu sievieti var izmest uz ielas, viņai atņemot bērnus. Kas notiek Francijā, kur ieceļojis daudz musulmaņu? Viņi tiecas pēc iekļūšanas valdībā, cenšas dabūt cauri savas intereses.
