Par prezidentu Valdi Zatleru šobrīd gandrīz katram cilvēkam ir savs viedoklis un uz to katram ir tiesības. Protams, ir labi, ka šāda diskusija par to, kāds ir un kādam jābūt mūsu valsts prezidentam, publiskā telpā notiek.
Visai labi atceros arī savus pirmos negatīvos iespaidus par Valdi Zatleru kā par cilvēku, kas patiesi īsti nesaprot, kur nonācis. Protams, es būtu vēlējusies, lai viņš savas prezidentūras laikā aktīvāk iesaistās politiskajos procesos, taču nenoliedzami šo gadu laikā Zatlers ir pierādījis, ka viņam ir arī mugurkauls. Prātā iespiedies, kā prezidenta acīs kvēloja uguntiņa, kad viņš iestājās pret Veselības ministrijas iecerēto traumpunktu reformu. Protams, tā ir joma, ko viņš lieliski pārzina un saprot, kas būtu pareizi un kas ne. Un liekas, kas nu tur sevišķs, bet tik reti to uguntiņu acīs var redzēt mūsu Latvijas politiķos, kaut kur viņa pazūd uzreiz aiz Jēkaba ielas nama sienām. Bet šāda uguntiņa dod cilvēkiem kaut kādu ticību, ka kāds cenšas tautas labā.
Publiski nosauktu citu kandidātu uz prezidenta amatu jau tikpat kā nav, taču ir jau zināma pieredze, ka kandidāti uz šādiem svarīgiem amatiem uzrodas pēdējā brīdi it kā nenokurienes, turklāt pavisam dīvainās vietās. Tieši tā tas notika ar Valdi Zatleru, un, lai arī ir pierādījies, ka Zatlers nebūt nebija sliktākā izvēle, pats process bija amorāls, kāds galīgi nepieklājas demokrātiskā valstī. Neko tādu gan vairs negribētos piedzīvot. Atbalstu ideju par tautas vēlētu prezidentu. Par spīti skeptiķiem, kuri uztraucas, ka vairums tautas uzreiz mestos balsot par Aivaru Lembergu, nevar būt tā, ka liela daļa cilvēku Latvijā saprot tikai tādu politiku, kurā “jāšeftē” kā privātbodītē.
