Pirms nedēļas biju kā klausītājs koru skatē. Patika, ka vēl ir tik daudz dziedošu cilvēku. Laimīgi tie pagasti, kur tādi ir.
Jauki dzirdēt arī kaimiņu novadu dziedātājus. Paldies diriģentiem, kultūras darbiniekiem, pašiem dziedātājiem!
Tur, kur ir vidusskolas, vairāk uzņēmumu kā Lizumā, Lejasciemā, Jaungulbenē un arī pašā Gulbenē – ir kori. Vienīgi no Tirzas, kur ir mazs pagasts, arī bija koris. Apsveicami! Šajā vietā jau kultūra ir galvenā tautsaimniecības nozare laiku laikos. Tikai diriģente gan tāda nepārliecinoša, pārbijusies.
Tomēr skatē ievēroju skumji ironisku ainu – dažos koros dzied tādi kā viesmākslinieki. Nu kaut vai pašlaik apjūsmotajā Jaungulbenes korī. Tur manīju mūziķes no Galgauskas, Lejasciema, Gulbenes… Šaubos, vai ikdienā šīs dāmas brauc lielos ceļa gabalus, lai dziedātu Jaungulbenē. Man tas kā skatītājam nelikās ticami. Kāda dziedātāja bija izsaukusies (kā rakstīts otrdienas “Dzirkstelē”): “Lūk, ko spēj sievietes!” Būtu labi, ja mēs, skatītāji, spētu tam visam noticēt.
Novēlu, lai sievietes cenšas būt visu varošas, gudras, viltīgas, skaistas, arī godīgas un krietnas. Lai dziedot aizraidītu dziesmu skatītājam, nevis, urbjoties nošu materiālā, kas nav vēl padarīts par savu, lāgā pat diriģentu nefiksētu, kur nu vēl skatītāju. Un kam tad galu galā mēs dziedam – taču savam priekam un skatītājam.
