Jānis Ūdris, Rakstnieks un publicists : Pirmās brīvās Latvijas laikā cilvēki, kas bija atgriezušies kara izpostītajā zemē, 20 gadus smagi strādājot, ar savu darbu spēja izveidot Latviju par vienu no pārtikušākajām Eiropas valstīm. Latvijas sasniegumi tolaik bija fantastiski. Piemēram, trīsdesmito gadu otrajā pusē rūpnīca “VEF” ražoja pasaulē modernāko miniatūro fotoaparātu “Minox”, kas bija mazāks par sērkociņu kastīti. To izgudroja Igaunijā dzīvojošais baltvācietis Valters Caps.
Man bija laime ar viņu sarunāties, kad 90 gadu vecumā viņš bija atbraucis uz Latviju no Šveices. Izrādās, ka Igaunijā V.Caps tolaik nebija varējis atrast nevienu ražotāju šim izgudrojumam. Viņš atbrauca uz Latviju, un latvieši teica: “Jā! Mēs to varam!” Šodien diemžēl mūsu tautas talantīgākie cilvēki ar saviem izgudrojumiem brauc uz Rietumu valstīm. Vai mēs paši nemākam vai negribam ražot? Katrs padomāsim, kāda ir atbilde. Ja negribam, tad kāpēc negribam? Ja nemākam, tad varam iemācīties. Kādam mūs jāpiespiež, bet kurš piespiedīs? Vācieši, krievi? Pašiem sevi ir jāpiespiež, bet kuri būs tie piespiedēji? Prezidents Valdis Zatlers – cilvēks, kuru es cienu, bet kuram atbilstoši Satversmei ir dota bezgala maza vara?
Mums ir jāsapulcē Latvijas gaišākie prāti – izcilie zinātnieki, kultūras darbinieki, lai viņi izveido jaunu Satversmi. Tas ir jādara nevis pēc gada vai diviem. To vajadzēja jau izdarīt pirms desmit gadiem. Mūsu valsts neatkarības atjaunošana diplomātiski bija ļoti svarīga, jo bijām okupēta valsts. Tagad mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, bet vai tāpēc esam brīvi cilvēki? Nē, jo tagad mūs smacē Satversme. Tā ir labota un vēlreiz labota, gluži kā latgaliešu lupatu deķis.
Mums ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents. Tā ir Dieva laime, ka atjaunotajā Latvijā ir jau trešais prezidents, kurš līdz šim nav darījis īpašus kauna darbus. Par ģeniālu prezidenti joprojām uzskatu Vairu Vīķi – Freibergu, lai gan arī viņa darīja tikai to, ko varēja. Vienā intervijā jautāju, kā viņai izdodas paveikt tik daudz, jo Satversme prezidentu ārkārtīgi ierobežo. V.Vīķe – Freiberga, būdama ļoti gudra sieviete, teica tā: “Redziet, Satversmē ir teikts, ko prezidents drīkst. Tā, ko drīkst, ir ļoti maz. Bet Satversmē nekas nav teikts par to, ko nedrīkst.” Manuprāt, ir jābūt V.Vīķei – Freibergai, lai tā domātu.
Mēs šodien mīņājamies uz vietas jau 20 gadus – tikpat ilgi, cik pastāvēja pirmskara brīvā Latvija. Atšķirība ir tikai tā, ka pirmskara Latvija plauka.
