Atkal Lieldienas klāt! Tas nāk par labu izpratnei. Tāpat kā Satversmes 100.pants, kas ikvienam piedāvā izmantot vārda brīvību. Atkārtošanās mūs pietur pie realitātes sajūtas. Neviens nebrīnās, ka Lieldienās zaķi dēj olas. Tas ir tikpat droši kā naudas noguldīšana bankā. Tur nauda dubultojas. Vajag tikai pacietību un izturību! Un reiz tiksim uz ”zaļa zara”. Šī ticība mūs pamazām ievelk bezgalīgā seriālā. Gluži tādā pašā kā Latvijas televīzijas 1.kanālā rādītais “Mīlas viesulis”, ko demonstrēt sāka jau pirms ekonomiskās krīzes valstī un droši vien turpinās vēl pēc tās. Stabilitātes sajūta! Pat tad, ja pa burbuli aiziet nauda, ko mums aizdevis Starptautiskais Valūtas fonds. Ir lietas, kurām pieķeramies kā pēdējam salmiņam. Piemēram, “zelta rokām”, kurām, nav izslēgts, atkal tiks uzticēts Valsts prezidenta krēsls. Piedodiet, nekā personīga!
Savādi. Jo vairāk realitātes, jo vairāk “bez tabu”, jo vairāk ilūziju! Tā ir sajūta, ieejot veikalā ar pieciem latiem kabatā! Acis zib uz visām pusēm. Tās nevar vien izvēlēties, ko nopirkt. Liekas, jebko vari atļauties! Un, kad izej no veikala, kurā esi iztērējis piecus latus (kurus nekādi nespēj paturēt makā!), jūties saviļņojoši. Kā jau maksātspējīgs cilvēks! Tikai mājās naudas kļūst žēl un sevis arī, kad sāc analizēt, kas īsti ir nopirkts par tiem pieciem latiem. “Raudāt nav vērts! Tu uzķēries uz mārketinga trikiem!” tā vakar teicu savai sievai, kad viņa pensijas pēdējos latus bija izniekojusi zaķos un olās no šokolādes. Un viņa man atbildēja: “Teni, būt laimīgai! Vai tas ir par daudz prasīts?”
Nu kam manai sievai vārda brīvība?! Ko lai viņa ar to iesāk?! Nevienu prātīgu, oriģinālu domu no viņas mutes neesmu dzirdējis, kā vien kaut kur jau dzirdētas frāzes. Vakar pat mēs dārzā dedzinājām kūlu, kamēr izcēlās ugunsgrēks. Sieva pirmā pamanīja, ka sāk svilt arī mūsu dārza šķūnītis. Laikam tajā brīdī viņa sajutās kā seriālā, jo aizmirsa, kā mani godāt. Sieva iebrēcās: “Fēliks, žigli skrien palīgā!” Brīnums, ka šī palīgā nesauca pašu Ģirtu Ķesteri.
Sievai ierosināju šoreiz Lieldienas nosvinēt ārpus mājām, bez televizora, bez komforta – pie dabas krūts un, Dieva dēļ, bez olām! Tā gribas paklausīties putnu balsīs un varbūt arī klusumā, ja izdosies. Gribas nerunāt neko lieku, nepārslogot kuņģi, netērēt pēdējos piecus latus… Bet sieva iebilst. Viņai esot televīzijā jānoskatās “De Facto”, “Super Bingo”, “Nekā personīga” un, protams, arī “Ugunsgrēks”, “Būt mīlētai” un “Mīlas viesulis”. Ko lai saka… Būtu nu labāk ieplānojusi uz baznīcu aiziet, grēkus nosūdzēt. Bet nu man pašam nekas cits neatliks, kā vien samesties ar čomiem un kārtīgi “izšūpoties”, lai izvēdinātu galvu. Atkārtošu to pašu scenāriju, kādam pieturējos pērn…
