Kāpēc mūsu talantīgākie jaunieši neiet politikā? Viņi ārzemēs studē par juristiem un ekonomistiem. Dod Dievs, lai viņi ar tām ārzemju gudrībām atbrauktu atpakaļ uz Latviju. Kāpēc viņi neiet politikā, kas visā pasaulē ir ļoti labs veids, kā jauniem cilvēkiem taisīt karjeru?
Iet politikā, tas nozīmē radīt sev vārdu. Latvijas glābiņš var būt tikai jauna politiķu plejāde. Pelēcība politikā iet nevar: nu, kā būs, tā būs. Politikā ir jāiet godkārīgiem cilvēkiem, kam ir pārliecība: es varu, es varu vēl labāk, nekā citi. Tas ir labs motīvs. Bet tagad politikā iet, lai ātri tiktu bagāts. Mēs skatāmies – viss ir kārtībā. Tā vajag. Nē. Tā nevajag.
Rietumu valstīs politiķi nav bagāti. Ja kāds ir bagāts, kā Berluskoni, tad tā ir Itālija, kas ir visvanckarainākā Eiropas Savienības valsts no vecajām dalībvalstīm. Tur politiskā sistēma ir diezgan satrūdējusi. Jā, Rietumos politiķiem ir labas algas. Viņi labi atalgo savus policistus, tiesnešus, bet viņi ir godīgi un neblēdās. Arī Latvijā tā vajadzētu būt. Bet, nē. Mums vienā mierā, ja es būšu politikā, tad īpašumus norakstīšu savai sievai un tamlīdzīgi.
Visā iedziļinoties, gribas bļaut: “Cilvēki, kāpēc jūs to pieļaujat!” Kad man prasīja, par ko es balsošu pēdējās vēlēšanās, teicu, ka vienalga par ko, tikai ne par tiem, kas valdībā sēdēs tik ilgi, kamēr baltās čībās viņus iznesīs no Saeimas nama. Ir jābalso par jauniem spēkiem. Es nobalsoju “Par visu Latvijai”, lai dotu iespēju jauniem cilvēkiem. Tas būtu tā, it kā būtu atvērts logs, lai ienāktu svaigs gaiss. Nevar balsot par tiem, kam jau uz pieres rakstīts, ka rausīs pats, liks sava šofera dēlu par ministra vietnieku. Šī šodienas sajūta, ka no mums, latviešiem, nekas nav atkarīgs, radās jau 1940.gadā.
Man rada bažas, vai mēs neesam nokavējuši iemācīt jauniešos Latvijas mīlestību? Tagad, esot Eiropas Savienībā un NATO, mēs neprotam pastāvēt par sevi. Mēs šodien klanāmies Briselei tāpat, kā kādreiz klanījāmies Maskavai. Tas ir vājprāts! Mums jaunieši ir jāgatavo kļūt par godkārīgiem cīnītājiem, kas cīnās nevis par naudu sev, bet par savu latviskumu.
Vēstures plūdums ir kā liela upe. Tajā tu vari iemest skaidiņu, ielaist laivu vai plostu un nekas nenotiks, tikai upe paliks krāsaināka un tāpat turpinās plūdumu. Bet, ja upē iegāzīsim vienu, otru, trešo baļķi, upe aizdambēsies un applūdīs tās krasti.
