Skumjš un nedaudz noguris skatiens. Rokas pa brīdim atglauž īsos gaišos matus. Kā maza izbijusies dzērvīte, aprīlī tiekoties ar saviem novadniekiem Gulbenes bibliotēkā, stāv Dailes teātra aktrise Aija Dzērve.
“Tikšanās ar novadniekiem man ir liels pagodinājums un nopietns pārbaudījums, bet pavasaris ir randiņu laiks, kad cilvēki nāk uz satikšanos,” iesāk Aija. Aktrise atceras, kā pirms sešpadsmit gadiem, kad Gulbenes kultūras namā tikuši atlasīti pretendenti Valmieras Drāmas teātra studijai, viņa – tāds nobijies skuķēns – uz žūrijas komisijas jautājumu, kā meiteni sauc, Gulbenes novadam raksturīgajā dialektā, plati izrunājot skaņu “ē”, atbildējusi, ka ir Aija Dzērve. “Komisija sāka smieties un pārjautāja vēlreiz manu uzvārdu. Tad, atkal plati izrunājot skaņu “ē”, paskaidroju, ka ir tāds putns dzērve. Šī situācija līdzinās anekdotei, kas radusies no dzīves un ir iemājojusi starp teatrāļiem, jo režisors Varis Brasla šo gadījumu ir stāstījis arī citur. Par to var pasmieties, bet dažkārt, kad tieku pavilkta uz zoba, man tas ne visai patīk,” atzīst Aija.
Izrādēs ir jādzied
Viņai nebijis pārliecības, ka pēc teātra studijas beigšanas būs iespēja strādāt Valmieras Drāmas teātrī, bet tieši viņai kritusi laimīgā loze. Tolaik režisors Varis Brasla, būdams Valmieras Drāmas teātra galvenais režisors, gatavojies atjaunot izrādi “Meldermeitiņa”, Aijai iedalot galveno lomu. “Biju pārsteigta, jo izrādē bija daudz jādzied. Es mācījos Latvijas Kultūras akadēmijas pēdējā kursā, kad Dailes teātrī iestudēja lugu “Tobago”. Arī tur man bija loma, kurā vajadzēja dziedāt. “Tobago” bija maģiska izrāde, jo tas bija tikai pats sākums, kad cilvēki sāka aizbraukt no Latvijas, lai strādātu ārzemēs. Izrādē šī tēma ir skarta ļoti dziļi. Sākot iestudēt lugu, nedomājām, ka būs tik milzīgi panākumi. Piedzīvojām aptuveni 150 izrādes. Skatītāju zāle vienmēr bija pilna. Cilvēki izrādes laikā cēlās kājās un raudāja,” stāsta Aija. Dailes teātrī “Tobago” bijis jaunās aktrises pirmā lielā loma un pārbaudījums. “Pirmizrādē vienmēr ir liels satraukums. Solodziesmā man bija jāiet ļoti tuvu skatuves malai, uz kuras nebija nolīmēta lente, kas norāda, cik tālu var iet. Dziedāju dziesmu par to, ka mīļotais aizbrauc. Spēru soli un sajutu, ka zaudēju līdzsvaru un krītu skatītāju zālē. Viss beidzās laimīgi,” smejas Aija.
Mēdz būt arī pārprasts
Izrādei “Tobago” sekojusi izrāde “Hamlets”, ko Aija raksturo kā interesantu režisora Mihaila Gruzdova vīziju par Viljama Šekspīra lugas “Hamlets” inscenējumu, iesaistot tajā karadienestā iesauktos puišus. Lai piedalītos izrādē, katru reizi nākuši citi puiši. Arī aina, kurā prātā jukusī Ofēlija zaldātiem dāvina puķes, katru reizi tikusi izspēlēta citādāk. Skatuve bijusi bez scenogrāfijas. Tikai milzīgas stalažas un karavīri. “Kad viņiem dāvināju puķes, puiši vienmēr ļoti smējās, jo nesaprata, kur ir atvesti un kas ar viņiem tagad notiek. Arī mēs līdz galam tā arī nesapratām, vai šī izrāde kādam bija vajadzīga. Man tā bija pirmā satikšanās ar Šekspīru. Arī izrāde, manuprāt, bija interesanta, bet Dailes teātris reizēm ir diezgan pārprasts savos meklējumos. Dažkārt domāju, vai es gribētu atgriezties pie jau nospēlētām lomām. Sapratu, ka tas, kas izspēlēts, ir jānoliek malā. Ja tomēr to vajadzētu darīt, tad šodien ar katru lomu es spētu pateikt daudz vairāk, jo tolaik man nebija dzīves pieredzes. Ja cilvēkam ir vairāk personīgu notikumu, tad viņam ir daudz vairāk ko teikt arī citiem,” prāto aktrise.
Krāj pieredzi
Aija ir filmējusies arī vairākās filmās. Piemēram, 4.maijā LTV1 demonstrēja pirms diviem gadiem uzņemto filmu “Mazie laupītāji”, kur viņa ir māte diviem bērniem. “Tā bija īsta bauda. Dzīvojām lauku sētā. Visa filmēšanas grupa kļuva it kā par vienu ģimeni, kur cits citu mīl un uzmana. Pirmo reizi izdzīvoju šīs sajūtas. Mājās, kur filmējām, dzīvoja ģimene, kas nodarbojās ar bioloģisko lauksaimniecību. Saimniece visu laiku uzmanīja, lai kadrā ir zosis, aitas, zirgi, kazas, cūkas. Filma tapa it kā pati no sevis. Filmas režisors Miks Zvirbulis visu darīja mierīgi ar mīlestību. Vasara, ko aizvadījām filmējoties, bija saules un mīlestības pielieta. To var pamanīt arī filmā,” stāsta Aija. Viņa uzskata, ka nevar lepoties ar lielu pieredzi kino, jo filmējusies tikai trīs filmās. Pirmā pieredze gūta režisora Jāņa Streiča inscenētajā filmā “Naktssargs un veļas mazgātāja”, kas tapusi pēc dramaturga Paula Putniņa lugas motīviem. Aijai tajā bijusi galvenā – Barbaras – loma. “Bijām trīs meitenes – Maija Doveika, Sarmīte Rubule un es – jaunas, tikko ienākušas teātrī, tāpēc apzinājāmies, ka nedrīkstam būt augstprātīgas. Nevarējām pateikt, ka lugā nespēlēsim, jo gribam filmēties, lai gan apzinājāmies, ka tādas filmas bieži negadīsies, ka nebūs daudz piedāvājumu, zinot, cik aktrišu ir daudz. Kad teātrī pateicām, ka tomēr gribam filmēties, bija skandāls,” atceras Aija. Filma tapusi desmit dienu laikā. Filmēts arī pa naktīm. Viss noticis tik ātri, ka Aija pat nespējusi visu aptvert, kas notiek filmēšanas laukumā.
Abpusēja veiksme
Aktrise uzskata, labas filmas vai izrādes pamatā ir aktiera un režisora veiksme. “Bieži eju uz citu teātru izrādēm un redzu, ka aktieris ir labs, tomēr nav radīts konkrētajai lomai. Ja režisors lomai veiksmīgi piemeklē aktieri un iegulda darbu, tad rezultāts ir labs. Ir režisori, kas strādā ar aktieri, un ir režisori, kas veido tikai savu radošo inscenējumu, īpaši neinteresējoties, kā aktieris tiks galā ar savu lomu. Tad cieš inscenējums,” novērojusi Aija. Viņa uzskata, ka aktierim teātrī ir jābūt diplomātam. “Labāk reizēm kaut ko nepateikt, bet iemācīties laipot. Ja saki, kā domā, redzi un jūti, ja esi tiešs, tad bieži zaudē. Pirms piedzima meita Estere, mani bija “uzmīlējis” Mihails Gruzdovs. Strādāju gandrīz katrā viņa lugā, bet reiz diezgan tieši pateicu, ko es domāju par vienu vai otru situāciju. Man tas bija liktenīgi. Šobrīd man ir laimējies, ka mani izvēlas režisors Kārlis Auškaps. Viņš mani ir lutinājis ar lomām. Uzskatu viņu par vienu no saviem labākajiem skolotājiem.”
Aija nemin nevienu lomu, ko par katru cenu gribētu nospēlēt. Viņa lomas salīdzina ar bērniem, kuri kaut kur lido un tad piedzimst. “Teātrī tie ir lomu gari, kas meklē aktierus. Ticu, ka tas, ko man būs lemts nospēlēt, es nospēlēšu. Kādreiz bija glaimojoši, ka režisors salika tevi kopā ar aktieriem – meistariem, bet tagad man patīk spēlēt kopā ar saviem kursabiedriem, kuri mani pazīst un mīl, ar kuriem pieklājīgā līmenī nav jānodibina kafijas dzeršanas attiecības, lai varētu labi nospēlēt lomu. Ar tiem cilvēkiem, ar kuriem viegli dzīvē, ir viegli arī uz skatuves,” prāto novadniece.
