Ir apritējuši 25 gadi, kopš 1986.gada 26.aprīļa naktī Černobiļas atomelektrostacijā notika avārija. Lai novērstu avārijas sekas un iespējami ātrāk slēptu notikušo, Padomju Armijas augstākās amatpersonas ar bezierunu pavēli uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu cilvēku. Lai gan tika ziņots, ka viņi turp dodas brīvprātīgi, viss notika piespiedu kārtā. No Gulbenes novada uz Černobiļu tika nosūtīti 58 cilvēki, no kuriem 14 šodien vairs nav starp mums. Kopumā no Latvijas glābšanas darbos iesaistīja vairāk nekā 6000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 900 ir miruši, bet radiācijas seku rezultātā 3000 piešķirta invaliditāte. Uz avārijas vietu bija jādodas arī gulbenietim Vilnim Kvēpam. Viņš neslēpj, ka radiācija ir atstājusi neizdzēšamas sekas uz viņa veselību. Tās viņš izjūt visus šos 25 gadus. Kopš 1986.gada 23.jūnija Vilnis vairs nesvin arī Jāņus, jo tā bija diena, kad tika izlēmta 26 gadus vecā vīrieša visa turpmākā dzīve.
– Kā tas viss notika?
– Strādāju Gulbenes 26. ceļu būvniecības pārvaldē ar autoceltni. Todien biju norīkots darbā uz Druvienas – Rankas ceļa. Tikko bijām paēduši pusdienas, kad ieradās pārvaldes mehāniķis un paziņoja, ka man nekavējoties jāierodas kara komisariātā. Tolaik visi vīrieši līdz 50 gadu vecumam bija karaklausības uzskaitē. Viss notika zibenīgi, lai mēs nespētu neko aptvert un, piemēram, dabūt slimības lapu vai mēģinātu izvairīties kaut kā citādāk, jo neviens taču nebija tik traks, lai labprātīgi dotos uz Černobiļu. Līdz vakaram grupa jau bija noformēta. Cilvēki runāja dažādi, piemēram, ka iesaistīšanās avārijas seku likvidēšanā ļaus nopelnīt daudz naudas, ka alkoholu varēs dzert kā ūdeni, bet mums ar to nenācās saskarties. No Gulbenes ar visu tehniku braucām uz Kauņu, kur tikām pārvietoti uz vilciena ešelona, kas devās uz Černobiļu.
– Cik ilgi bijāt Černobiļā?
– Uz Černobiļu aizbraucu 23.jūnijā un biju tur līdz 31.jūlijam. Vispirms ieradāmies Martinovičos Baltkrievijā, ko radiācija vēja dēļ bija skārusi vairāk nekā Ukrainu. Interesanti, ka dienas tur bija ļoti karstas, bet naktis – ļoti aukstas. 1.jūlijā no Martinovičiem mūs nosūtīja uz Černobiļu, kur pavadīju 20 dienas. Noteiktu laiku strādājām, bet pēc tam uzturējāmies prettrieciena patvertnē, kam bija astoņus metrus biezas sienas. Tur divos līmeņos bija novietotas gultas. Mums katram iedeva kaklā pakaramu ierīci, kas uzkrāja noteiktu rentgena devu un parādīja, cik lielu starojumu cilvēks saņēmis. Mums šīs iekārtas atņēma, un tās tā arī pazuda bez pēdām. Tā arī neuzzinājām, kādu starojuma devu saņēmām.
– Kādus darbus jums vajadzēja veikt?
– Es strādāju ar divus gadus vecu autoceltni, ko, atgriežoties mājās, vajadzēja atstāt tā sauktajā “mogiļņikā” jeb tehnikas kapsētā Černobiļā. Tur joprojām uzglabājas radiāciju saņēmusī tehnika. Tā ir ārprātīgi liela naudas summa, kas savulaik tika paņemta no mūsu tautsaimniecības. Kopā ar vēl trim puišiem, kas arī strādāja ar autoceltni, pie paša atomreaktora sienas divas dienas novietojām speciālus konteinerus, kas bija pildīti ar kodoldegvielas stieņiem, tad atkal divas dienas vajadzēja strādāt ostā, lai no baržām Pripetes upes krastā izceltos konteinerus pārkrautu automašīnās vešanai uz atomstaciju. Dažviet radiācija bija tik augsta, ka mērinstrumenti to vairs nespēja nofiksēt. Nekādu speciālu aizsarglīdzekļu man nebija, izņemot pašu vienkāršāko respiratoru un cimdus. Katru dienu bija jāmaina apģērbs. Daudzi izmantoja līdzpaņemtās saulesbrilles, bet man tādu nebija, tāpēc acīs iekļuva radioaktīvie putekļi. Uz vietas brilles izsniedza tikai augstākajām armijas amatpersonām. Armijas ģenerālis atgādināja, ka mums ir uzticēts ārkārtīgi atbildīgs uzdevums un godpilns pienākums, atdot savu dzīvību Padomju Savienības labā. Tāda bija šā godpilnā pienākuma cena. Strādāt vajadzēja plus 28 grādu karstumā, tāpēc fiziskā pašsajūta bija slikta. Tuvojoties mākoņiem, gaisā pacēlās lidmašīnas, kas ar speciālu ierīču palīdzību tos novirzīja uz citu pusi, lai nesāktu līt un ūdens nenonāktu gruntsūdeņos. Kad 12 dienas bijām pārvietojuši konteinerus, šo darbu uzticēja automātiskai ierīcei, uzskatot, ka esam saņēmuši pietiekami lielu starojuma devu.
– Fukušima un Černobiļa! Vai var salīdzināt šīs avārijas?
– Fukušimas atomelektrostacija bija uzbūvēta ar japānisku precizitāti. Tur no speciālistu puses viss tika izdarīts, bet neviens cilvēks nevar stāties pretim dabas stihijai. Ja Černobiļa būtu būvēta tā kā Fukušima, tad atomreaktors vēl šodien turpinātu darbu. Diemžēl Černobiļas atomelektrostacijā avārija notika cilvēku nolaidības rezultātā. Vietējie mums stāstīja, ka tur lielā cieņā bijis alkohols. Dzēruši visi – gan stacijas būvētāji, gan darbu uzraudzītāji, tāpēc viņi bijuši pārliecināti, ka agri vai vēlu kaut kas notiks. Kā vēlāk atklājās, Černobiļas atomelektrostacijas direktors ir bijis hidroelektrostaciju speciālists. Daudzkārt padotajiem nācies izpildīt viņa muļķīgās pavēles. Vērā netika ņemts kompetentu speciālistu viedoklis.
– Kā Černobiļa ir ietekmējusi veselību?
– Atbraucot uz Latviju un aizejot pie mediķiem, viņi neko nevarēja pateikt. Arī pirms nosūtīšanas uz avārijas vietu neviens mums nekādas veselības pārbaudes neveica, lai vēlāk būtu ar ko salīdzināt. Gan Černobiļā, gan, atgriežoties mājās, mums lika dzert tumšo vīnogu sulu. Tur deva 150 gramus šīs sulas dienā, jo tā izvadot no organisma radioaktīvos nukleīdus. Ieteica dzert arī kazas pienu. Visiem “černobiliešiem” ir kaut kādas veselības problēmas, kas katram izpaužas citādāk. Piemēram, radioaktīvo putekļu rezultātā pasliktinās redze, ir kaulu problēmas, jo tie ir zaudējuši ļoti daudz kalcija. Man ir trešā invaliditātes grupa. “Černobiliešiem” ir ļoti vienkārša matemātika – savam vecumam jāpieskaita 15 gadi. Man šobrīd ir 50 gadi, bet jūtos kā 65 gadus vecs vīrietis. Es gribētu kaut vienu dienu nodzīvot kā cilvēks, kurš nav bijis Černobiļā, lai varētu salīdzināt. Agrāk Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā mums bija sava nodaļa, kur katru gadu vajadzēja uzturēties divas nedēļas, lai pārbaudītu veselību, bet tagad nodaļas vietā ir tikai drupas. Tagad mūs “izmētā” pa dažādām nodaļām. Arī pārbaudēm atvēlētais laiks ir tikai dažas dienas.
– Kādi atvieglojumi šodien ir “černobiliešiem”?
– Agrāk visiem, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanā, bija jāmaksā mazāk par gāzi, īri un komunālajiem pakalpojumiem, bet šobrīd tā visa vairs nav. Bija atlaides arī sabiedriskajam transportam, bet arī tās tika “nogrieztas”. Saņemu tikai nedaudz vairāk kā 150 latu invaliditātes pensiju un valsts sociālo pabalstu 50 latu apmērā. Otrās grupas invalīdiem tas ir 100 latu. Medicīniskie pakalpojumi un rehabilitācijas kurss gan mums ir par brīvu. Viss ir atkarīgs no “černobiliešu” intelekta līmeņa. Nevar tā – uzsist dūri galdā un pieprasīt. Visi jautājumi jārisina mierīgā sarunu ceļā. Lielāki cīnītāji ir rīdzinieki. Ukrainas vēstniecības piešķirtās medaļas vietā es labāk būtu saņēmis iespēju reizi gadā iziet rehabilitācijas kursu, piemēram, Sočos.
– Vai mēdzat atcerēties to laiku?
– Diemžēl man nebija iespējams piedalīties atomelektrostacijas avārijas upuru piemiņas pasākumā, kas aprīlī notika Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, jo bija jāstrādā. Bet vienmēr, kad esmu Rīgā, pie piemiņas akmens nolieku ziedus. Černobiļā pavadīto laiku jau nevar aizmirst, bet ekskursijā uz turieni braukt negribētu. Tomēr, ja varētu dzīvi sākt no jauna, es izvēlētos profesiju, kas būtu saistīta ar radioloģiju.
