Man kaimiņš Jēcis apgalvo, ka līdz pastalām vairs nav tālu. “Izbeidz nu, Jēci!” es šo mierinu. “Un galu galā pastalas ir sens tautisks apavs. Pirmajos Latvijas brīvvalsts gados tās valkāja lielais tautas vairums. Tie bija ganiņi, arāji, siena pļāvēji un grābēji. Tikai saimniekpapus staigāja hromādas zābakos. Vēl agrākos laikos tā staigāja muižkungi ar darba izrīkotāju, papildus viņiem bija vēl pātagas, ar ko zemniekus palaikam iekaustīt, lai žirgtāk strādā. Tagad uztraukumam nav pamata – ar pātagu nedabūsi, bet daudz civilizētākā veidā, nepārkāpjot demokrātijas principus un cilvēktiesības. Nu un tad, ka viss kļūst dārgāks? Lai! Kungiem, kas tirgo, ir jāgūst peļņa. Bet tam, kas labumus saražo, nav par skādi arī pastalas. Tā nu tā dzīve ir iekārtota. Viss, ko dara mūsu valdība, tiek darīts mūsu labā. Vajag prast to novērtēt. Beidzot tas ir jāsaprot un nav jāčīkst! Nu cik tad bija to protestētāju pret elektrības tarifu paaugstināšanu? Nedaudzi neapzinīgi pilsoņi, dumpinieki. Pārējie tikai paņurdēja, pavaimanāja virtuvē pie kafijas krūzes (kuram tā vēl ir) un padevīgi maksās, jo, lūk, tas ir katra pilsoņa pienākums. Ne dievam, ne varai acīs lēkt neesot prāta darbs. Tas ir jāpanes kā nolemtība.”
“Ej ellē!” Jēcis iebrēcās. “Es neesmu auns, kuru bezgalīgi cirps. Ja tu tāds esi, neprotestē un klusē, kamēr vienā dienā patiesi atradīsies pastalām kājās, tukšu vēderu un parādos līdz ausīm.”
“Nu, Jēci, vēl paies laiks līdz brīdim, kad elektrības tarifus paaugstinās vēl par 15 procentiem.”
“Nu tad gaidi un dzīvo!,” Jēcis norūc. “Kamēr mēs rīkosimies kā Krilova fabulā iejūgtie vezumā līdaka, vēzis un gulbis, tikmēr mēs maksāsim visiem, cik kurš prasīs. Bet kam maksā ļoti daudz, tiem apetīte rodas ēdot, līdz pārtop rijībā un taukainos vēderos.”
“Jēci, nu saproti – pārtikas cenas ceļoties visā pasaulē. Vai tu nedzirdi, ko saka valstsvīri? Tātad mēs nedrīkstam būt izņēmums.”
“Nu, jā,” Jēcis pastāv pie sava viedokļa, “nabagais un plikais vienmēr dabū pērienu no dažāda ranga parādu piedzinējiem, inspektoriem, tiesu lēmējiem un to izpildītājiem. Saraksts ir garš. Par to padomājot, naktī miegs nenāk.”
Tā mēs ar kaimiņu arī nenoskaidrojam, cik tad liels ir mums tas pacietības mērs. Varbūt mēs esam tāda miermīlīga tautiņa, kuru visi loka pēc savas patikas un cik grib.
